Alise Zinovjeva jau agrā jaunībā mērķtiecīgi sāka ceļu pretī tobrīd varbūt vēl ne tik skaidri sev izvirzītajam mērķim — dziedāt operā. Klausot sirdsbalsij un kaislībai — skatuvei un dziesmai —, atdevusi daudzus smaga darba gadus Latvijas un vēlāk visaugstākā līmeņa opermākslas studijām Itālijā. Pēc neskaitāmām koncertturnejām pasaulē šogad bija viena no retajām reizēm, kad viņa dziedāja Latvijas publikai.
Universālā skolniece
— Vienmēr izmantojat izdevību uzsvērt piederību Aizkrauklei. Arī šovasar, mēnesi viesojoties Latvijā, bija tāda iespēja?
— Jā, pirmajā mēģinājumā ar orķestri tā diriģents mani kolektīvam pieteica kā Alisi no Itālijas. Tūlīt iebildu, ka esmu aizkraukliete, un to muzikanti uztvēra ar sajūsmu.
— Kurai skolotājai varat pateikties par to, ka viņa Alisē atklāja operas mākslinieces talantu?
— Tā bija Aizkraukles mūzikas skolas skolotāja, kora vadītāja Jeļena Ariansa. Viņa tagad dzied ansamblī “Maļinovij zvon”. Korī man bieži lika aizvietot kādu saslimušo. Pamatā dziedāju pirmo balsi, bet nācās apgūt arī otrās un trešās balss repertuāru. Bija kādi 14 — 15 gadi, kad man korī lika dziedāt solo. Diriģente bieži aizrādīja, lai dziedu klusāk, jo tikai mani vien varot dzirdēt. Par manām spējām pastāstīja mammai, arī par iespējamo solodziedātājas karjeru, rekomendēja vērsties pie speciālistiem Rīgā. Tā ar mammas atbalstu pamazām gāju tālāk. Skolas laikā man patika ne tikai dziedāt. Biju sporta skolā, klases vecākā, atbildīgā par sporta pasākumu organizēšanu. Patika slidot, dejot, iestājos horeogrāfijas skolā Rīgā. Taču mūzika pamazām manī guva virsroku. Lai arī sportā bija labi panākumi, 13 gadu vecumā guvu smagu muguras traumu. Nokritu no šūpolēm. Sporta aktivitātes piebremzēju, mūzika tās apsteidza.
Latvija pamodina īpašas sajūtas
— Aizkrauklē jums joprojām ir labi draugi.
— Jā, piemēram, mana akordeona klases audzinātāja Natālija Juškeviča, ansambļa “Maļinovij zvon” vadītāja. Ar viņu joprojām esam draudzenes un arī šomēnes tikāmies Aizkrauklē. Varu pačukstēt, ka arī pirms diviem gadiem biju Latvijā. Ciemojos pie vecākiem, biju arī viņu lauku mājās Daudzevā.
— Kura ir iecienītākā vieta dzimtajā pilsētā?
— Viena no tām ir Lāčplēša ielas 13. māja, kur bērnībā dzīvoju. Centrā, netālu no kādreizējā veikala “Daugaviņa”. Patīk paskatīties logos, aiz kuriem jau sen dzīvo citi. Patīk Daugavas krasts pretī 1. vidusskolai. Kad man bija suns, pastaigājāmies gar “Kalna Ziedu” muzeju līdz bijušajai laivu stacijai. Nostalģija. Bet labi varu justies jebkurā vietā pasaulē.
Japāņi ģībst no operas
— Sākot mācības Itālijā, bija itāliešu valodas priekšzināšanas?
— Pamats bija, to ieguvu Rīgā, mūzikas koledžā, īpaši pēdējā gadā, kad zināju, ka došos uz šo zemi. Pēc pusgada jau runāju ļoti labi. Tagad, pēc 17 tur pavadītiem gadiem, mani bieži uzskata par vietējo. Itālijā ir ļoti daudz dialektu, un Veneto, tātad arī mana reģiona, izrunu atpazīst, bet nepamana, ka esmu cittautiete.
— Kādā valodā biežāk domājat?
— Kad esmu Itālijā — itāliski. Kurā valstī esmu, kādā valodā runāju, tajā arī domāju. Ja Anglijā — angļu, bet, ja esmu pilnīgi viena — itāliski vai krieviski. Itālijā krieviski runāju tikai ar meitu. Tur neviena latvieša nav. Bet, te atbraucot, ir patīkami apzināties, ka saprotu cilvēkus. Ieslēdzu televizoru, ātri, ātri atsvaidzinu vārdu krājumu, lasu avīzes, žurnālus. Pirms pārcelšanās uz Itāliju daudzi neticēja, ka esmu krieviete, tik labi pratu latviešu valodu. Protu arī nedaudz lasīt franciski un vāciski, bet kopumā esmu dziedājusi piecpadsmit dažādās valodās, ieskaitot ķīniešu.
— Tikai Latvijā vai arī citur pasaulē cilvēki operu, klasisko mūziku reti izvēlas par izklaides veidu?
— Līdzīgi ir visā pasaulē. Varbūt viens no retajiem izņēmumiem ir Japāna. Tur operu tik ļoti mīl, varētu teikt, viņi ir traki uz to. Koncertzāles ir pilnas, ja ierodas kāds viesmākslinieks, klausītāji laicīgi sagatavojušies, uzzinājuši par viņu, ja tā ir opera — izlasījuši visu libretu, līdz sīkumiem zina sižetu. Trīs stundas stāvēs rindā, lai saņemtu autogrāfu, un pēc tam ilgi un sirsnīgi klanīsies. Līdzīgi ir arī Ķīnā. Itālijā klausītāji ir ļoti izlutināti. Ja afišā rakstīts ļoti populāra mākslinieka vārds, varbūt atnāks. Pret jauniem māksliniekiem ir ļoti atturīga interese. Klausīsies un uzķers katru šķībi paņemto noti, ja nebūs, ko kritizēt, — aiz pieklājības aplaudēs. Vācijā ir ļoti prasīga publika, bet, ja reiz esi iepaticies, aizskāris sirdi un dvēseli, baudīsi nedalītu atsaucību. Līdzīgi kā Latvijā. Ziemeļniecisks temperaments. Dzimtenē dziedot, ir citāds satraukums. Lielāks, bet patīkams.
Iespējas izsmēla
— Vai meita seko mātes pēdās?
— Viņa dzied, otro gadu nodarbojas ar klasisko baletu, un ir acīmredzams talants grafiskajā mākslā.
— Mājās klausaties klasisko mūziku?
— Rītos mājās opera neskan. Interesē, kā saku, visi 360 grādi mūzikā, pilns spektrs. Brokastīs fonā skan kaut kas no MTV, popmūzika. Kad to pajautājāt, atcerējos mana kursabiedra Naura Indzera grupu “5. šlaka”.
— Grupa “Prāta vētra” tikko izpelnījās fanu nosodījumu par piedalīšanos militārā pasākumā Krievijā. Vai mākslai, mūzikai ir robežas, vai tai jāiet politikā?
— Ja man prasa viedokli par politiku, atbildu, ka esmu apolitiska, neinteresējos par to. Šo to lasu avīzēs, redzu televīzijā, esmu informēta. Lielos pavērsienus zinu, Ukrainas notikumus Itālijā atklāj citādi nekā Krievijā vai Latvijā. Bet mūzika nav politiska. Dažkārt man jautā par tautību, vēlas piedēvēt kaut kādus stereotipus. Esmu dzimusi, izaugusi Latvijā, man no Krievijas krieviem ir atšķirīga mentalitāte. Multinacionāli — tā varētu nosaukt daudzus māksliniekus, kuri bieži ir ilgās koncertturnejās, un šo terminu attiecinu arī uz sevi.
— Daudzi izglītību Latvijā ieguvušie izvēlas izceļot. Arī jūs 20 gadu vecumā devāties uz Itāliju.
— Toreiz un tagad to nejutu kā politisku nostāju. Mans mērķis bija iegūt pamatīgu muzikālo izglītību, un visas iespējas Latvijā bija izsmeltas. Mani interesēja itāliešu “bel canto” — opermāksla, ko arī sasniedzu. Vēlāk sāku tur strādāt, iepazinos ar tagadējo vīru, bet nekad nebija mērķa par katru cenu aizbraukt no Latvijas, nopelnīt ārzemēs daudz naudas. Ilgi biju pārdomās, ko darīt, mani vecāki domāja, ka pēc studijām atgriezīšos Latvijā. Pēc pieciem gadiem, kad ieguvu izglītību, viņi par manu izvēli bija šokā. Bet šobrīd nesaku sev — viss, manas mājas ir Itālija, un tā tas būs mūžīgi! Varbūt pēc 10 gadiem dzīvošu Rīgā, vērtējot pašreizējo Latvijas izaugsmi. Tikpat labi man patīk Vācijā.
Trūkt iekšējā kodola
— Vai bija sarežģīti iedzīvoties Itālijā?
— Grūti. Vajadzēja trīs četrus gadus, pierodot pie Vidusjūras virtuves ēdieniem, itāliešu temperamenta, rakstura. Viņi ir traki, dažkārt pārāk tieši, saka nedomājot. Nepunktuāli, nedisciplinēti. Mans tēvs ir bijušais armijas cilvēks, bokseris, un bērnībā mājās deviņos vakarā gandrīz miera stājā vajadzēja godu atdot, tā biju ieaudzināta. Te, Itālijā, man saka, ka uz tikšanos ieradīsies, piemēram, septiņos, atnāk pēc pusstundas, stundas. Tie, ar kuriem man ilgstoša sadarbība, ir “iedresēti” un tādas vaļības nepieļauj, zina, ka mani nevajag kaitināt. Šajā ziņā man patīk vāciešu precizitāte. Itālietim “rīt” var nozīmēt arī “pēc mēneša”. Tāpēc jūtu, ka itāliešiem patīku arī tādēļ, ka manī ir tāds kā kodols, savāktība, nosvērtība, kā viņiem tik ļoti pietrūkst. Starp citu, man piedāvāja kandidēt vietējās vēlēšanās. Varbūt, kad būšu pensijā.
— Dzīvojat mazā pilsētā?
— Šobrīd nedaudz lielākā par Aizkraukli, tajā ir 20 tūkstoši iedzīvotāju. Piecus gadus pavadīju Romā, divus — Milānā. Zinu, ka šajās metropolēs viss notiek ilgi. Stundu jābrauc no viena pilsētas gala uz otru, jāstāv garās rindās. Es nevaru pieļaut tādu laika tērēšanu. Mazā pilsētā viss ir pa rokai.
— Vai dzīvesvietas maiņa ir saistīta ar profesionālajā karjerā sasniegtu virsotni?
— Pieredze ir, to varu droši apgalvot un pašlaik strādāju, lai izdarītu maksimāli labi to, ko daru. Kopš studijām “La Scala” līdz šim brīdim, tas ir, 12 gados, esmu satikusi, strādājusi vai bijusi tuvumā visiem pasaules labākajiem operdziedātājiem. Tas ir milzīgs ieguvums.
Galva kā dators
— Kas ir jaunākais, ko sevī esat atklājusi?
— To, ka man kā automašīnai ir vēl viens ātrums. Ja ierasti ir seši, man kopš jūnija ir septītais. Tas saistīts ar kritiskiem apstākļiem. Bulgārijā, Sofijā, man bija debija Aīdas lomā Džuzepes Verdi četru cēlienu operā. Parasti debijai — pirmajai uzstāšanās reizei jaunā lomā — gatavojas aptuveni mēnesi. Vajadzīgs laiks, lai izprastu izrādes režiju, divas nedēļas mēģina ar orķestri, izdzied ārijas kopā ar kori. Mani, tā teikt, uzaicināja pēdējā brīdī. Bija telefona zvans ar jautājumu — Aīdu zini? Atbildēju, ka zinu. Brauc, ātri, mums izrāde jau gatava! To, ka Aīdu pirms tam nekad nebiju dziedājusi, viņi nezināja. Teorētiski zināju, kas uzvedumā notiek. Režisors izstāstīja tā saukto izrādes ģeogrāfiju — kur būs koris, kurā ainā kur uz skatuves būšu es. Bija tikai viens kopmēģinājums. Nākamajā dienā — izrāde. Četri tūkstoši skatītāju, televīzijas ieraksts un tiešraide radio. Pirms izrādes tā arī nevienam nepateicu, ka tā būs mana debija “Aīdā”. Bija stress, milzu atbildības izjūta, bez sufliera, kad sapratu — neviens no malas man nepalīdzēs, visas 300 lappuses jāzina bez kļūdīšanās. Trīs stundas galva strādāja kā dators, precīzi, bez kļūdām līdz pēdējai notij. Pēc izrādes bija apziņa — es to varu! Režisors nenoticēja, ka Aīda uz skatuves biju pirmo reizi.
— Nedaudz par vaļaspriekiem, pārgājieniem kalnos.
— Sports man paticis no jaunības. Rītos ilgi neguļu, ceļos jau septiņos, bet vienos dienā varu uz stundu iemigt. Pārgājieni 15 — 20 kilometru gari, līdz trīs tūkstošiem metru augstu kalnos, pilns drošības aprīkojums — apavi, nūjas, virves, mugursoma, nodrošinājums lietus gadījumiem. Dažreiz ejam kopā ar meitiņu, biežāk ar vīru. Dažkārt kalnu vietā izvēlamies braucienus ar kemperi. Vēl man ļoti patīk kino. Ja gadās laba filma, noteikti to noskatos.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Alise Zinovjeva.
Dzimšanas vieta un laiks:
Stučka, 1976. gada 26. marts.
Dzīvesvieta: Tīene, Veneto reģionā, Itālijā.
Ģimene: precējusies, meita Šanele Dilekta (6).
Izglītība: beigusi Aizkraukles 1. vidusskolu, Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolu, Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas koledžu, Romas St. Cecilia konservatoriju, Teātra “La Scala” akadēmiju Milānā, operdziedātāja brīvmāksliniece.
Nodarbošanās: operdziedātāja, vokālā pedagoģe.
Vaļasprieks: pārgājieni kalnos, skrituļslidošana, riteņbraukšana.
