Jau vairākus gadus melno stārķu populācija Latvijā ir apdraudēta. Ornitologi atklājuši, ka viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc šie putni nespēj produktīvi vairoties, ir saskarsme ar pesticīdu DDT jeb sarunvalodā dēvēto “dustu”, ko plaši lietoja padomju laikā. Tā klātbūtne nesen konstatēta Skrīveru un Alūksnes pusē.
Ornitologs Māris Strazds nesen plašsaziņas līdzekļos skaidroja, ka, pētot melno stārķu neizšķīlušās olas, pārbauda arī DDT klātbūtni. Tas konstatēts pilnīgi visos vanckaru gadījumos. Sākumā uzskatīja, ka vecie putni to atnes no citām valstīm, piemēram, Āfrikas. Taču, pētot kāda jauna beigta putna aknas, arī Skrīveru pusē, konstatēja lielu daudzumu DDT, ko šis stārķis nevarēja pārmantot no olas. Ornitologs ir pārliecināts, ka “dusts” savulaik aprakts daudzviet visā Latvijā, un šobrīd neviens nevar pateikt, cik daudz un kur.
Putniem šī viela ir bīstama, jo ietekmē kalcija vielmaiņu, kā rezultātā putni dēj olas ar plānāku čaumalu. DDT esot kancerogēna viela, kas aizliegta jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Taču citviet pasaulē to joprojām izmanto cīņai pret malāriju.
Skrīveru novada lauku attīstības konsultante un agronome ar lielu pieredzi Sarmīte Jansone Skrīveros sāka strādāt 1976. gadā, kad šīs ķimikālijas lietošana jau bija aizliegta. Viņa pieļauj, ka daļa pesticīda arī aprakta zemē, jo savulaik ne jau visu savāca un droši likvidēja vai kaut kur noglabāja. Tā tolaik bija visas Latvijas nelaime.
— Ja zemē bija mucas ar DDT, tagad tās jau sarūsējušas, un ar gruntsūdeņiem šī viela varēja nonākt vidē. Tomēr gruntsūdeņi nestāv uz vietas, un tie varēja atplūst no citurienes. Tā ka jāskata vieta 40 kilometru radiusā ap Skrīveriem. Ja būtu aizdomas par piesārņojumu stāvoša ūdens tuvumā, būtu vienkāršāk, bet tagad grūti noteikt, kur tas radies. Tas viss diemžēl pagaidām ir tikai minējumi. Mani šis jautājums arī satrauc, un esmu domājusi, kuriem bijušās Skrīveru izmēģinājumu saimniecības speciālistiem varētu pajautāt, bet pagājuši jau daudzi gadi, — saka Sarmīte Jansone.
Skrīveru uzņēmējs Aivars Dronka apšauba iespēju, ka šī viela kaut kur aprakta lielos daudzumos. Tā bija ķimikālija, kuru lietoja vai katrā mājsaimniecībā. Viņš teic, ka DDT klātbūtne konstatēta arī Antarktīdas pingvīniem, tā ka ķimikāliju izplatību grūti noteikt.
Latvijas Lauksaimniecības zinātnisko iestāžu direktoru padomes valdes priekšsēdētājs un ilggadējs Latvijas Zemkopības zinātniski pētnieciskā institūta direktors skrīverietis Ģedimins Siliņš stāsta, ka par šo jautājumu runāts arī nesen notikušajā lauku izmēģinājumu un laboratoriju eksperimentu konkursskatē, kas notika Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskajā institūtā “BIOR”.
— Uzdevu šo jautājumu institūta laboratorijas vadītājam, bet pagaidām precīzi nevar pateikt, no kurienes tas radies. Spriež, ka varētu arī no Āfrikas, kur to drīkst lietot. Es atceros laikus, kad to plaši izmantoja Latvijā, bet 70. gados bija rīkojums par aizliegumu to izmantot. Tolaik strādāju Bauskā un atceros, ka visu DDT vajadzēja savākt un nodot rajonam, kas to noglabāja kaut kādā neizmantotā pagrabā. Kas notika tālāk, man nav informācijas, — stāsta Siliņa kungs.
