Dodoties braucienā pa Daugavu ar jauno kuģīti “Vīgante”, var apskatīt kādu pārsteidzošu veidojumu — upes pakrastē veidojas jauns Staburags. Tā vismaz šo vietu jau paspējuši nodēvēt vietējie, sakot: pēc tūkstoš gadiem atkal varēs satikties pie Staburaga!
Dodoties ar kuģīti no Vīgantes parka uz Seces pusi, drīz “Vīgantes” kapteinis Uldis Albiņš piestūrē tuvāk pakrastei un rāda unikālu veidojumu — pār nelielu dolomīta klinti tek mazs avotiņš, lāses kā mazas krellītes pil Daugavā, bet zem tā veidojas neliela šūnakmens klints.
“Avota ūdens, tecēdams pāri uz klints augošajām sūnām, nogulsnē kaļķi, un no tā veidojas savdabīga klints. Arī Staburags tā bija veidojies, tam pāri tecēja pieci avotiņi,” paskaidro Uldis Albiņš. “Ja īstais Staburags bija ap 18 metru augsts, šis jaunais veidojums pagaidām ir tikai metru liels.” Viņš piebilst, ka ļoti pamazām, taču “mazais Staburags” kļūst lielāks. “Iespējams, ka pēc tūkstoš gadiem tas būs kļuvis par īstu Staburagu, un atkal varēs norunāt satikšanos pie Staburaga kā senatnē,” nosmej Uldis. Un nopietni piebilst, ka mazais Staburags par 18 metru augstu klinti neizaugs, ja Daugavā turēs tik augstu ūdens līmeni, taču HES nepastāvēs tūkstošgades, un tātad cerība ir…
Unikālo veidojumu pirms daudziem gadiem, kad iegādājušies māju Staburagā, atklājuši rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks, laivā irdamies pa Daugavu. “Jaunais Staburags” veidojas krietnu gabalu tālāk par veco Staburaga klints vietu — Seces pagasta teritorijā, Degļu kalna apkaimē. Staburadzietis Uldis Albiņš gan stāsta, ka no krasta šai vietai ir neiespējami piekļūt — pakraste ir brikšņiem aizaugusi un ļoti stāva.
Braucot ar kuģīti, šo vietu var ievērot pēc teju vai ūdenī netālu augošā slīpā bērza — gluži tāda paša, kāds savulaik auga Staburaga klints virsotnē.
Uldis Albiņš piebilst, ka cilvēkiem, kuriem rāda un stāsta par jauno veidojumu, tas ir liels pārsteigums un aizkustinājums — cilvēku atmiņā un nostāstos arī piecdesmit gadu pēc applūdināšanas Staburags saistās ar kaut ko unikālu, simbolisku un neaprakstāmi skaistu.
Staburadzietis bilst, ka mazu daļiņu no īstā Staburaga Latvijā arvien var redzēt — no atlūzušajiem Staburaga klintsbluķiem veidots E. Veidenbauma piemineklis Liepas kapos un 1905. gada cīnītāju piemineklis Grīziņkalnā. To tapšanā izmantoti Staburaga nobrukušie uzaugumi — kad tie kļuva pārāk lieli, tie vienkārši nolūza, bet avotiņš atkal audzēja jaunu ragu. Pēdējais klintsbluķis esot nobrucis 1915. gadā, tas bijis tik milzīgs kā pirtiņa.
Uzziņa
Staburags ir 18,5 m augsta kaļķiežu klints, kas veidojusies uz vēl augstākas Daugavas dolomītu krastu kraujas. Gadu tūkstošiem Staburagu veidoja avoti, kas, nākdami no pazemes, izlija miljons lāsēs pār augsto klints sienu, rasinot sūnu uz burvīgās klints. Avoti ir karbonātiski — satur daudz izšķīdināta kaļķa. Pilieniem ritot caur sūnu, tie saskārās ar gaisu un kaļķis izgulsnējās uz sūnas, tā pārvēršoties akmenī. Staburags atšķirībā no Zvārtes un citiem skaistiem iežiem bija klints, kas raudāja. 1965. gadā, būvējot Pļaviņu HES, aizsprostoja Daugavu un Staburagu sāka applūdināt.
