Redz, kā dzīvē notiek, nekad nesaki “nekad!” Es taču domāju, ka savos labākajos gados vairs nekad neiemīlēšos no pirmā acu uzmetiena, bet — ak vai! Tas viss notika trešdien, kad televīzijā vēroju, kā jaunais Valsts prezidents Raimonds Vējonis, uzņemoties amata pienākumus, Saeimas ārkārtas sēdē nodeva svinīgo solījumu. Man it kā zibens izskrēja cauri, it kā skudriņas sāka tekalēt pa muguru, un es sapratu: tas nu ir noticis nenovēršami — esmu iemīlējusies no pirmā mirkļa, kopš viņš sāka runāt. Tagad, kad viņu ieraugu televīzijā, man ne tikai taureņi, bet lieli putni vēderā sāk lidot. Redzēju arī tādu zīmīgu sapni: es ar lielu tīkliņu, kurā sakrautas cūku ribiņas, kāpju pa Saeimas kāpnēm, mani aptur apsargi un jautā: “Kur iesi?” Es atbildu: “Pie Vējoņa!” Ko tas varētu nozīmēt? Varbūt tikšu pie viņa darbā par padomnieci uztura jautājumos? Tas ir pilnīgi iespējams, jo viņš solīja draudzēties arī ar vienkāršo tautu. Indriķim jau, protams, nepatīk, ka es jūsmoju par Vējoni. Taču man ar jauno prezidentu ir līdzīgs dzīves skatījums. Piemēram, viņš kādā intervijā teica, ka rozes ziemā nesedzot — lai mirst, kam jānomirst. Nu tieši tā, kā es to daru! ◆
