Par neretieti Mairis Dzenis sevi sauc jau septiņus gadus, viņš ir sporta skolotājs Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā. Sports, īpaši basketbols, ir viņa sirdslieta. Mairis aizraujas ar fotografēšanu un izmanto ikvienu iespēju bagātināt sevi, dodoties ceļojumā. Šajā nedēļas nogalē Mairis savā dzīves ceļojumā atzīmēs 33 gadu jubileju, ko mēdz dēvēt arī par Kristus vecumu.
Šis ir vecums, kad vēl esi jauns, tomēr sasniegts noteikts briedums un kaut kas jau dzīvē paveikts. Jautāju jubilāram, kur un kādu viņš sevi redz pēc desmit gadiem?
“Grūti pateikt, vai pēc desmit gadiem vēl būšu Neretā. Kādreiz biju no tiem, kas plāno, taču esmu sapratis, ka pat vislabāko plānu izkoriģēs dzīve. Ir jābauda šodiena, neaizmirstot par rītdienu, un nekad nevar teikt “nekad”.”
No Ļaudonas uz Neretu
Jubilāra dzimtā puse ir Madonas novada Ļaudonas pagasts, vieta, ko divās daļās sašķeļ Aiviekstes upe, netālu ir Sauleskalns un Teiču dabas rezervāts. Mairis bilst, ka īsta māju sajūta joprojām ir dzimtajās lauku mājās, lai gan arī Neretā viņš jūtas labi. Kad pirmo reizi te ierados, patīkami pārsteidza sakoptā vide. “Darbs ir tepat, un mums ir labs kolektīvs, es to ļoti augstu vērtēju,” stāsta jubilārs. Jaunieši biežāk izvēlas dzīvot un strādāt pilsētās, iekārojamākā ir Rīga, taču Mairis teic, ka viņam galvaspilsētas burzma nepatīk. Neretā viņš nokļuva, pateicoties draugam, kurš bija pamanījis sludinājumu, kurā piedāvāja darbu sporta skolotājam.
“Mani pašu sportā “ievilka” Ļaudonas vidusskolas sporta skolotājs, zināmā mērā pateicoties viņam, arī izvēlējos nākotni saistīt ar sportu un devos studēt uz Daugavpili, mācījos Izglītības un vadības fakultātē,” stāsta Mairis. Pēc augstskolas absolvēšanas viņš nepilnu gadu nostrādāja Īrijā. “Ziņkāre, vēlme redzēt ko jaunu, apgūt valodu,” puisis stāsta izvēles iemeslus. “Strādāju veikalā, un nopelnīt varēja labi. Tomēr, jau braucot turp, zināju, ka tas ir neilgu laiku.”
Ne vienmēr talantīgie ir labākie
Septiņu gadu ilgā darba pieredze skolā Mairim ļāvusi saprast, ka nav vienkārši būt skolotājam, bet vēl grūtāk — labam skolotājam. Aizraut un ieinteresēt bērnus, kuriem mūsdienās ir tik daudz vilinājumu virtuālajā pasaulē, kustību priekā un izprast tā vajadzību ir sarežģīti. Turklāt, ja vecāki neizprot fizisko aktivitāšu nozīmību un savai atvasei to nemāca, ir vēl grūtāk bērnam pamatot, kāpēc tas ir vajadzīgs. “Nav jābūt profesionālam sportistam, vienkārši jārūpējas par savu fizisko formu, kas taču ir arī veselības pamats. Protams, ir daudzi, kuri saprot un labprāt sporto, cenšas un attīsta sevi, par viņiem prieks,” saka skolotājs. “Pieredze rāda, ka ne vienmēr talantīgie būs labākie. Dažkārt centīgākie apsteidz tos, kuriem ir dabas dotas, lieliskas īpašības vienam vai otram sporta veidam. Ar centību var panākt daudz.”
Lai izdotos, vajag iedvesmu
Kopš bērnudārza laikiem puisis dejojis tautasdejas, turpinājis arī universitātē, atnākot uz Neretu, pievienojies kolektīvam “Sēļi”. Dejots pat nedaudz vairāk kā 20 gadu, taču nu jau vairāk kā gadu kājas traumas dēļ ir pārtraukums. Nav ļaunuma bez labuma — laiku, ko Mairis agrāk veltīja dejām un sportošanai, tagad var atlicināt citu interešu pilnveidošanai, piemēram, fotografēšanai. Tas ir vaļasprieks, ko neretietis mērķtiecīgi attīsta — šobrīd viņš mācās fotokursos, atlicis vien pāris nodarbību. Aizraušanās ar fotografēšanu sākusies kādā ceļojumā. Tagad viņš iemūžina ne tikai dabu, ainavas, fotografē arī sporta un kultūras pasākumus.
“Ar universitātes deju kolektīvu devāmies uz Vāciju, draugs iedeva “ziepjutrauku”, sakot, lai pabildēju. Tā iepatikās, ka daļu Īrijā nopelnītā ieguldīju fototehnikas iegādē. Ar labu tehniku vien nepietiek — lai izdotos labas bildes, vajadzīga iedvesma un laba pašsajūta.”
Fotografēšana un ceļošana ir nedalāmi vaļasprieki — Mairis nespēj iedomāties braucienu uz citu valsti bez fotoaparāta. “Kad pēc vidusskolas devos studēt uz Daugavpili, mana ārzemju pieredze sākās un beidzās ar Igaunijas apskati. Šobrīd esmu pabijis četrpadsmit valstīs. Būšana citā valstī, citā vidē atbrīvo, ļauj izbaudīt un neiespringt. Ja būtu pietiekami daudz naudas, gribētu apceļot visu pasauli, bet prioritāte pagaidām ir Austrumi — labprāt redzētu Āziju.” ◆
