Šogad ar Indriķi nolēmām atvaļinājumu pavadīt mierā un klusumā. Tā teikt, relaksēties no pilsētas trokšņiem un atpūsties pie radiem kaimiņu pagastā. Nu, mīlīši, tik nogurusi es vēl nekad nebiju! Domāju, izgulēšos līdz pusdienlaikam, bet kas tev deva! Jau četros rītā biju augšā, jo putni čivināja kā mežā. Pēc pāris stundām viņu koris apklusa, bet sāka ķērkt nez no kurienes uzradusies vārna. Diena jau nebija klusāka. Tie lauku cilvēki kā apsēsti ar zāles pļaušanu — dūc vienā galā, dūc otrā. Varbūt viņi vienkārši lielās, kuram labāks pļāvējs? Ar to jau vēl nebija gana — radi izdomāja zāģēt malku un izmantot Indriķi kā lēto darbaspēku. Mani elektriskā zāģa skaņas tracina, jo nespēju koncentrēties un palasīt grāmatu. Domāju, aiziešu uz dārza attālāko stūri un tur baudīšu pasaules literatūras pērles, bet kas tev deva — kaimiņu suns, mani ieraudzījis, tā satraucās, ka rēja bez mitas. Bet pašā vakarā kaimiņš pie sētas sauc Indriķi un saka: “Laikam jāierauj! Pats prezidents vēlēja!” Un prom mans Indriķis bija. Svētdien gan te viss bija kluss. Paņēmu sedziņu, lai izietu pasauļoties, bet — atkal neraža! Man uzbruka… skudras! Tagad es saprotu, ka īstā atpūta ir tikai darbā. ◆
