Anta Zāģere ir Aizkraukles novada ģimnāzijas bioloģijas skolotāja un no pavasara —
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības Aizkraukles starpnovadu arodorganizācijas priekšsēdētāja. “Man rada gandarījumu, ja varu palīdzēt citiem,” tā par saviem jaunajiem pienākumiem teic Anta Zāģere.
Skolā nokļūst prakses laikā
— Kā kļuvāt par skolotāju?
— Uzaugu daudzbērnu ģimenē, esam pieci — četras māsas un brālis. Esmu otrais bērns ģimenē, un tā ir iznācis, ka gan mana vecākā, gan jaunākā māsa ir skolotājas, arī brālim ir pedagoģiskā izglītība, taču viņš skolā nestrādā. Profesijas izvēli ģimenē nepārrunājām, tā vienkārši ir noticis, ka četri no pieciem bērniem esam to izvēlējušies. Studēt devos uz Daugavpils Universitāti un biju nolēmusi kļūt par sporta skolotāju un treneri, taču tajā gadā studentus uzņēma tikai krievvalodīgajā plūsmā, kas mani nobiedēja. Nevarēju iedomāties, kā visus priekšmetus apgūšu krievu valodā, tāpēc pārdomāju un dokumentus iesniedzu Vides zinātnes fakultātē.
— Vēlāk nenožēlojāt savu izvēli?
— Nē. Daba un dzīvnieki mani saistīja jau no bērnības, izvēloties studēt bioloģiju, jutos savā vietā. Otra specialitāte ir mājturības skolotāja, arī tā man bija tuva, jo mana mamma bija čakla rokdarbniece, daudz no viņas iemācījos bērnībā.
— Kā sākāt strādāt Aizkrauklē?
— Studēju vēl augstskolā, kad vajadzēja meklēt prakses vietu. Mana krustmāte bija draudzene skolotājai Vijai Rudiņai, un viņa palīdzēja organizēt praksi tolaik vēl Aizkraukles 2. vidusskolā. Skolotāja Rudiņa mani ievadīja darbā, bija pirmā padomdevēja. Pēc prakses beigšanas tā arī paliku skolā, kur strādāju joprojām.
Vajadzīga atšķirīga attieksme
— Vai šajos gados ir mainījusies skolotāja, skolēna un vecāku sadarbība?
— Man liekas, ka sadarbība īpaši nav mainījusies, katrā laikaposmā ir cilvēki, ar kuriem ir viegli strādāt un sadarboties, tāpat vienmēr ir un būs cilvēki, ar kuriem ļoti grūti atrast kopējo valodu. Manuprāt, mainījusies jauniešu attieksme ne tikai pret skolotāju, bet pret pieaugušo kopumā, reizēm šķiet, ka zudušas robežas un apziņa, ko un cik daudz jaunietis var atļauties.
— Ar kāda vecuma bērniem strādāt ir vieglāk?
— Pēdējos gadus vairāk strādāju ar vidusskolēniem, varbūt tāpēc man ir vieglāk, jaunieši jau pārdzīvojuši pusaudžu vecumu, nobrieduši un izveidojušies par personībām. Esmu mācījusi arī sākumskolas bērnus, domāju, katram vecuma posmam ir savi plusi un mīnusi, vajadzīga atšķirīga attieksme.
— Kā vērtējat moderno tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā?
— Ir daudz pozitīvu lietu, kas bagātina un paver plašas iespējas mācību stundās izmantot dažādus materiālus, tas ļauj bagātināt mācību procesu, taču ir jābalansē, lai tehnoloģiju nebūtu par daudz, lai nepazustu dzīvā komunikācija cilvēkam ar cilvēku.
Reizēm liekas, ka brīžiem par daudz gribam izmantot un arī skolēni dažkārt nogurst.
Tas atkarīgs no katra paša — ir daļa, kas izmantos visas iespējas, ir tādi, kuri neizmanto neko no piedāvājuma un iespējām.
Gandarījumu rada iespēja palīdzēt
— Kā iesaistījāties skolotāju arodbiedrībā?
— Tas sākās pirms aptuveni septiņiem gadiem. Tolaik Aizkraukles novada ģimnāzijas arodorganizāciju vadīja skolotāja Brimerberga, un, viņai aizejot, kolēģi ievēlēja mani. Turpināju skolotājas iesākto un man uzreiz iepatikās šis darbs, jo tādējādi varu palīdzēt, dot padomu, arī aizstāvēt, ja vajag. Man interesē jaunākie likumu grozījumi, sekoju tiem līdzi, jo esmu pārliecinājusies, ka ļoti daudz cilvēku savas tiesības, kas noteiktas ar likumu, dzīvē ne vienmēr pilnvērtīgi prot izmantot. Man patīk atrast likumā punktus, kas skolotājam kaut ko paredz, ka pienākas kaut kas. Tas nav ar tādu domu — gūt pēc iespējas lielāku labumu sev, bet gan cīnīties par lietām, kas pienākas. Katru reizi, kad izdodas palīdzēt kolēģiem, tas mudina darboties tālāk.
— Kādi ir pirmie darbi, ko esat paguvusi izdarīt, esot jaunajā amatā?
— Tā kā visi arodbiedrības biedri ir apdrošināti pret nelaimes gadījumiem, jebkurš var vērsties pēc palīdzības, ja tāds noticis. Esmu jau lēmusi par pabalstu piešķiršanu arodbiedrības biedriem, tāpat esmu paviesojusies Odzienas pamatskolā. Biju patīkami pārsteigta, ka Odzienas pamatskolas kolektīvs, apzinoties draudus, kas jau skāruši citas mazās lauku skolas, tomēr uz dzīvi raugās optimistiski. Viņi interesējas un meklē citas formas, kas skolai ļautu pastāvēt arī ar nelielu bērnu skaitu.
Skaidrības vēl nav
— Kā jūs pati vērtējat mazo lauku skolu slēgšanu, kas pēdējos gados skar arī Aizkraukles reģionu?
— Šis ir sāpīgs jautājums, un esmu par to, ka izglītību pirmos četrus gadus bērnam tomēr vajadzētu nodrošināt iespējami tuvāk mājām. Daudzās mazajās skolās jau vairākus gadus veido apvienotās klases, tas netraucē mācību procesam, jo, ja klasē ir pieci bērni, skolotājs ar viņiem var strādāt individuāli. Šajās mazajās skolās redzu citu mīnusu — manuprāt, bērniem trūkst ārpusstundu aktivitāšu. Kādu kori, futbola komandu vai deju kolektīvu var izveidot, ja klasē ir pieci bērni un tie paši ir dažādu vecumu? Protams, novadu centros ir vairāk iespēju bērniem darboties, taču ne visi vecāki spēj bērnus izvadāt uz mēģinājumiem, pulciņiem un treniņiem.
— Kāda ir pēdējā informācija par jaunā pedagogu atalgojuma modeļa ieviešanu?
— Šobrīd īstas skaidrības vēl nav, jaunā atalgojuma modeļa ieviešana ir atlikta, jo tā izstrādē netika ņemti vērā skolotāju un izglītības darbinieku pretenzijas un priekšlikumi. Šobrīd atalgojuma modelis ir nodots pārstrādāšanai, lai ņemtu vērā arī skolotāju priekšlikumus, līdz ar to skaidrs tā ieviešanas datums nav zināms — tikpat labi tas varētu notikt nākamā gada janvārī, tikpat labi — septembrī.
Svarīgākais — prast iemācīt
— Kāpēc, jūsuprāt, tikai retais jaunietis pēc pedagoģiskās izglītības iegūšanas augstskolā sāk strādāt skolā?
— Domāju, tas tikai daļēji varētu būt saistīts ar skolotāju atalgojumu. Ir daudz jauniešu, kuri izvēlas iegūt pedagoģisko izglītību, bieži tas ir tikai tāpēc, ka tā ir iespēja studēt budžeta grupā. Cilvēks var beigt augstskolu ar izcilām sekmēm un savu jomu perfekti pārzināt, taču, ja viņš savas zināšanas neprot nodot tālāk skolēnam, no viņa neiznāk skolotājs. Šajā profesijā svarīgākais ir prast iemācīt, un ne visi to spēj.
Esmu saņēmusi arī jautājumus no vidusskolēniem: kā jūs, skolotāj, varat izturēt šajā darbā, kā varat izturēt šībrīža jauniešus? Acīmredzot viņi paši apzinās, ka šis nav tas vieglākais darbs.
— Pati esat divu dēlu mamma. Kāda ir jūsu pieredze audzināšanā?
— Mārtiņš šogad beidza 9. klasi, Reinis — 11. klasi, abiem dēliem esmu bijusi arī skolotāja. Sākumā bija satraukums, jutu, ka arī klasesbiedri vēro, bet viss kaut kā nokārtojās, un būt dēliem arī skolotājai skolā likās pašsaprotami. Par viņu audzināšanu nav daudz ko teikt, jo nekādu lielu problēmu mums nav bijis, visas nesaskaņas esam atrisinājuši izrunājoties. Laikam jau daļēji tas ir mana rakstura dēļ, neprotu nemaz dusmoties. Arī skolā tajos brīžos, kad ir galīgi traki un cenšos to likt saprast skolēniem, viņi tikai nosaka: skolotāj, jūs taču neprotat dusmoties!
Mazais sapnis — fotoaparāts
— Viens no jūsu vaļaspriekiem ir daiļdārzniecība. Kur ir jūsu sapņu dārzs?
— Koknesē. Tur ir vecāku mājas, un līdzās man ir pašai sava zeme, kur pirms diviem gadiem esam sākuši iekopt skaistumdārzu, ko katru gadu papildinām ar kaut ko jaunu un kopjam. Kopā ar manu tēti dēli ceļ pirtiņu, paši visu esam izdomājuši, joprojām mācāmies, kā jādara, un pašu spēkiem būvējam. Esmu iecerējusi, ka vēlāk tā varētu palikt skaista atpūtas vieta dēliem. Vasarā tur esmu katru dienu, tā ir iespēja būt dabā, aizmirst par darbu skolā, par daudzajiem pienākumiem un izbaudīt vasaru.
— Kā aizrāvāties ar ceļošanu un fotografēšanu?
— Ceļošana sākās pa Latviju, jo, strādājot skolā, vairākas reizes gadā ar skolēniem dodamies ekskursijās. Šajos gados pabūts visās Latvijas skaistākajās vietās, tāpēc radās vēlme paraudzīties plašāk, un par tradīciju kļuvis vismaz reizi gadā doties tālākā ekskursijā. Pēdējais brauciens bija uz Islandi, kur mani visvairāk pārsteidza kontrasts dabā — kalni, klintis, akmeņi, karstie avoti. Visbiežāk iznāk pastaigāties arī pa Koknesi, kur katru reizi var ieraudzīt kaut ko jaunu, jo arī daba četros gadalaikos pārvērš apkārtni. Fotografēju lielākoties dabu un to, kas vajadzīgs mācību procesā, lai var izmantot skolā. Svarīga ir arī fotogrāfiju kvalitāte, tāpēc viens no mazajiem sapņiem ir iegādāties kvalitatīvu tehniku. Vienmēr sev nosolos: no nākamās algas, bet līdz šim ir bijuši svarīgāki pirkumi, bet gan jau to izdarīšu!
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Anta Zāģere.
Dzimšanas vieta un laiks: Koknese, 1972. gada
11. februāris.
Nodarbošanās: skolotāja.
Izglītība: augstākā, maģistra grāds vides zinātnē.
Ģimene:
divi dēli — Mārtiņš un Reinis.
Dzīvesvieta: Aizkraukle.
Vaļasprieks: ceļošana, fotografēšana, daiļdārzniecība.
Horoskopa zīme:
Ūdensvīrs.
