Pagājis vēl viens kopīgas sadarbības cēliens mūsu senioru apvienības “Daugavas rīts” darbībā. Aizvadītajā laika posmā no 2014. gada rudens līdz 2015. gada maijam esam piedzīvojuši gan skaistus, gan darbīgus, gan skumjus brīžus. Esam vākuši un rakstījuši savas skolas gadu atmiņas, tikušies ar interesantiem cilvēkiem, uzņēmuši mīļus ciemiņus, zaudējuši tuvus cilvēkus. Taču paši neaizmirstamākie mirkļi mūs sagaidīja vasaras sākumā divās jaukās ekskursijās.
Pirmais bija brauciens uz Lietuvu maijā, pašā ziedonī. Viesojāmies A. Jaronītes privātmājā, kur ievērības cienīgs bija dārzs ar tradicionāliem un zināmiem, kā arī netradicionāliem un neredzētiem augiem. Taču pārsteidza ne tikai tas. Tagad jau cienījamu vecumu sasniegusī kundze gadu gaitā, lai iekoptu un atūdeņotu savu zemi, ir rakusi dīķus un kanālus, līdz tie kā ūdens ietvars un skaista rota caurvija un izdaiļoja visu īpašumu, tā defektu pārvēršot efektā.
Bijām arī uz dziednieciskajiem avotiem, kur vairums ceļotāju vēlējās kādu ārstnieciskā ūdens malku nobaudīt vai vismaz seju tajā noskalot.
Savukārt Pakrojas muiža pārsteidza ar interesanto arhitektūru, vērienīgumu, kungu māju un dažādām palīgēkām, arku tiltu, dzirnavām, brūzi, seno liepu aleju, mākslinieciskā kaluma vārtiem un citiem apskates objektiem. Simpātiskā gide Vaida atļāva visu aptaustīt, pamēģināt un visādi citādi iejusties muižas atmosfērā. Te mēs arī nobaudījām lietuviešu nacionālo ēdienu — cepelīnus.
Tomēr visskaistākie mirkļi mums bija vēl priekšā Burbišķu muižā ar tās daudzajiem tiltiņiem, pili un kāpienu tās tornī, bet galvenais — ar krāšņajiem, plašajiem tulpju laukiem. Gaišas, tumšas, košas, pasteļtoņos, parastas un pildītas tās kā puķu jūra ieskāva mūs no visām pusēm. Tā skaistuma vidū aizmirsās rūpes un raizes un atvilga dvēsele. Apskatei atvēlētās pusotras stundas paskrēja kā viens mirklis. Vēl bijām interesantā etnogrāfiskajā ciematā. Tādi Lietuvā esot vairāki, un tajos vairākās sētās arī tagad dzīvo cilvēki, bet citas ir iekārtotas kā muzejs ar seno laiku dzīves liecībām.
Tas bija brīnišķīgs brauciens, no kura atgriezāmies noguruši, bet apmierināti.
Otrs brauciens, arī tikpat jauks, notika pavisam nesen, pirmsjāņu laikā, uz kaimiņu, Madonas, novadu. Tas sākās ar uzņēmuma “Lazdonas piensaimnieks” apmeklējumu, kur, ietērpušies baltos halātos un cepurītēs, apāvuši speciālus apavus, vērojām, kā piens pārtop dažādos izstrādājumos. Malači Lazdonas ļaudis, ka saglabājuši šo ražotni un ka cenšas visu gatavot dabīgu, bez konservantiem, kā arī arvien paplašināt sortimentu. Degustācijā varējām arī nobaudīt pa drusciņai no vairākiem izstrādājumiem.
Iebraucot Bērzaunes pagasta “Līvu” saimniecībā, mums pretī tecēja kaziņas ar mazītiņiem kazlēniņiem, un kā gan citādi, jo tā ir šīs saimniecības specializācija. Saimniecībā ir ap 200 kazu, kuras gan tobrīd bija ganībās. Mūs uzņēma atraktīvais māju saimnieks un pastāstīja, ka viņam esot ražotnes arī citās vietās, viena pat Lietuvā, un vēl viņš darbojas ar vaislas kuiļu audzēšanu. Saimniecībā strādā septiņi cilvēki.
Kalsnavas arborētumā, kur vēl nebija pārziedējuši daži krāšņi rododendri, varējām apskatīt, iepazīt un uzzināt daudz ko nezināmu par it kā zināmiem augiem, piemēram, priedēm un eglēm, bet kulminācija neapšaubāmi bija brīnišķīgā ziedošo peoniju kolekcija. Ziedu krāšņums, visas iespējamās to krāsas un smaržas uz brīdi apstādināja laiku, un mēs palikām kā noburti šeit un tagad pašā ziedu dailes viducī.
Pēdējais apskates objekts todien bija Mārtiņa Daģa alus darītava, kur varēja degustēt produkciju.
Esam pateicīgi Pļaviņu novada domei, Regīnai Šimkevičai, Ņinai Kursītei, Guntai un Guntim Grandāniem, Antrai Galiņai, Initai Grandānei, Ilzei Vilciņai, Inetai Pilskalnei, Mārtiņam Daģim, jo bez viņu nemitīgā atbalsta mūsu dzīve nebūtu tik interesanta.
