“Staburags” devās uz vienu no ciemiem, kuram gan statuss saglabāts, taču mainīts nosaukums — no Talsiņas uz Talsiņiem. Tas ir Sērenes pagastā.
Kopīgiem spēkiem vieta atdzīvojas
Par to, ka kādreizējās VEF palīgsaimniecības ciematā Talsiņi Sērenes pagastā starp Līvānu tipa mājām savulaik bijušas gan asfaltētas ielas, gan ielu apgaismojums, kas vēlās vakara stundās apgaismojis ciemu, šodien grūti noticēt.
Saulainā jūnija dienā sastaptie Talsiņu iedzīvotāji stāsta, ka pēdējo gadu laikā šis ciems sācis atplaukt, kļūst apdzīvots un no kādreizējām kaimiņu nesaskaņām vairs neesot ne miņas.
Pa šiem gadiem kaimiņi savā starpā sadraudzējušies, zina viens otra dzīvesstāstus, to, kā kurš līdz šai vietai nonācis un kādi darbi saimniecībā izdarīti, kas vēl jādara. Kopumā ciema iemītnieku noskaņojums ir cerīgs: ciemā palikusi tikai viena māja, kas šobrīd ir pārdošanā, pārējām ir īpašnieki, kuri pamazām remontē māju, regulāri kopj tās apkārtni, un kopīgiem spēkiem šī vieta atdzīvojas.
Līdz Rīgai nieka
100 kilometru
Līvānu mājā Nr. 6 jau septīto gadu saimnieko rīdzinieki Helēna Zikmane ar dēlu Didzi, pagaidām gan tikai vasarās un nedēļas nogalēs. Iegriežoties Zikmaņu mājas pagalmā, šķiet, esam atgriezušies laikā pirms divdesmit trīsdesmit gadiem, jo Didzis ir padomju laiku automašīnu restaurators, pagalmā ir gan žigulis, gan zaporožeci, un šī ir lieliska vieta, kur nodoties savam vaļaspriekam.
“Mammas dzimtā puse ir Latgalē, un otrā Daugavas pusē dzīvot noteikti negribējām, pat nesākām meklēt. Jābrauc uz kapusvētkiem Latgalē, un no Mežciema braukāšana šurp iznāk ērta, kā ārzemnieki saka: optimāls attālums no pilsētas ir līdz simts kilometriem. Mums no Rīgas dzīvokļa līdz Talsiņiem iznāk tieši ap 100 kilometriem,” stāsta Didzis.
Īpašumu atraduši ar māklera starpniecību, jo bijušas konkrētas prasības. Maksājuši māklerim, tad vēl samaksājuši iepriekšējā iemītnieka parādus un pēc tam īpašumu privatizēja par sertifikātiem.
Novērtē klusumu
un lauku gaisu
Iegādājoties īpašumu, noteicošais bijis tas, ka māja ir ekoloģiskā vietā, apkārt nav pilsētas burzmas, piesārņojuma un, jā, arī civilizācijas. Rīdzinieki visvairāk novērtē tīro gaisu un klusumu. Helēnas kundzei paticis, ka māju neviens personiski nav cēlis, tai nav saimnieka, jo tādējādi te varētu būt slikta aura. Lai gan pagaidām Zikmaņi te mīt brīvdienās un vasarās, nākotnē domā pārcelties šurp pavisam. Jāievelk ūdensvads un jāsakārto apkure.
Dārzā aug saknes, garšaugi, kuplo košumkrūmi, puķes un arī vīnogas, bet sēta glīti izveidota ar akmeņu krāvumiem. Didzis teic, ka to noskatījis Vācijā, kur akmeņus daudz izmanto.
Zikmaņi ir pārliecināti, ka pēc pāris gadiem Talsiņi būs kluss, draudzīgs ciems, kur kaimiņi izpalīdzēs viens otram un spēs mierīgi līdzāspastāvēt.
“Atbrauciet pēc trim gadiem!”
Līvānu tipa mājā Nr. 4 jau otro gadu saimnieko Mareks Jefimovs ar sievu Inesi un četriem bērniem: Tomasu, Danuti, Raineru un Linardu. Mareka dzimtā puse ir Jumpravā, taču pēdējos gadus dzīvojis Dobeles pusē. “Tukums, Jelgava un Dobele ir vietas, kur nekad nevēlētos atgriezties, jo tur bez metāla stieņa līdzās gulēt negāju. Cilvēki nestrādā, tikai zog. Internetā meklējām īpašumu, vēlams tuvāk dzimtajai pusei, un atradām šo vietu Talsiņos. Iegādājāmies pilnīgāko graustu, bet tagad māja ir no iekšpuses siltināta, izremontēta, pamazām iekopjam arī pagalmu. Mājā nebija ne apkures, ne elektrības, ne labierīcību, tagad tas viss ir. Atbrauciet pēc trīs gadiem, tad redzēsiet!” ar lepnumu par paša padarīto un nākotnes plāniem stāsta Mareks.
Mareks pēc profesijas ir metālmākslinieks un tad, kad ir pasūtījums, dodas uz darbnīcu Rīgā, pēc tam atpakaļ uz mājām.
Vajadzīga uzņēmība un neatlaidība
Liela uzņēmība un līdzekļi bija vajadzīgi, lai mājā izcīnītu elektrību. “Kādreiz šis bija VEF palīgsaimniecības ciemats, līdz ar to te ievilktais elektrības kabelis skaitās privāts un “Latvenergo” ar to nav nekādas saistības. Izcīnīju, ka man un vēl trijām mājām tomēr ievelk kabeli, uzstādīts jauns elektrosadales skapis. “Latvenergo” daļu izmaksu līdzfinansēja, citādi tas būtu neiespējami. Ziemā ar rokām izrakām aku, ar striķi un lāpstām. Jumts gan vēl vecais, taču arī to nākotnē nomainīsim,” stāsta Mareks.
Divu gadu laikā daļēji ar Mareka neatlaidību, uzstājību un optimismu, kā arī daudzajām prasmēm mājā izdevies ierīkot ūdensapgādi, sakārtot labierīcības, nosiltināt un vēl ievilkt elektrību. Viņš ir santehniķis, elektromehāniķis un elektrogāzes metinātājs ar šīs prasmes apliecinošiem sertifikātiem.
Bērni mācās Aizkrauklē un Secē, katru dienu vecākiem jāvadā uz skolu, jo skolēnu autobuss te nebrauc. Ziemā ceļš esot ideāls, tikai vienu posmu nevarot sadalīt, kuram jātīra — Aizkraukles ceļu uzturētājiem vai Seces pagasta pārvaldei, tāpēc nereti tas paliekot neiztīrīts. Visas darīšanas ģimene lielākoties nokārto Aizkrauklē un par to, ka katru dienu jābraukā, nesūdzas. “Es esmu tāds cilvēks — ja mani nomestu tuksnesī, noteikti izdzīvotu. Esmu optimists, vecs motosportists, un mani ir neiespējami atturēt no tā, ko esmu iecerējis,” atklāj Mareks.
