Pēc valsts neatkarības atgūšanas, deviņdesmitajos gados, daudzi izvēlējās dzīvi saistīt ar laukiem, arī aizkraukliešu Grīnvaldu ģimene. Seces pagasta “Jaunrēzes” iegādājās 1991. gadā, pēc gada nodibināja zemnieku saimniecību ar tādu pašu nosaukumu. Pagājuši vairāki gadu desmiti, un nelielajā uzkalniņā iekopta skaista lauku sēta.
Sāk ar govīm
Aizkraukles dzīvokli ģimene uzreiz nenomainīja pret lauku sētu, viss iekopts pamazām, pūloties gadu no gada, līdz dzīvot šeit pārnākuši pavisam. Lauku dzīve “Jaunrēžu” saimniekam Arnoldam Grīnvaldam, kurš dzimis Ērberģes pusē, nekāds jaunums nebija, kopš bērnības pie tādas pieradis un lauku darbus apguvis.
“Kam tolaik, deviņdesmito gadu sākumā, bija interese par lauksaimniecību, dabu, tie nāca uz laukiem. Zemi piešķīra tikai tiem, kuriem īpašumā bija mājas. Tāpēc vajadzēja dabūt māju, lai iegūtu zemi. Apbraukājām tuvējos pagastus, līdz atradām piemērotu vietu. Sākot saimniekot, kādu laiku pat turējām govis. Sākumā paralēli bija arī darbs pilsētā, un vēl laukos visu izdarījām. Jauni bijām, visu paspējām,” saimniekošanas sākumu atceras Arnolds. “Pirmās Latvijas laikā te bija iekopta saimniecība, uzbūvēta divstāvu koka dzīvojamā māja, tajā mita latviešu ģimene, kuru izsūtīja uz Sibīriju. Māju vācieši Otrā pasaules kara laikā atkāpjoties nodedzināja.” No dzīvojamās mājas pāri palicis labi saglabājies skurstenis, ko saimnieks ar nolūku saudzējis, cerot nākotnē izbūvēt vēl kādu saimniecības ēku. “Ja būs spēks un veselība, darīsim,” piebilst Arnolds.
Apkurei izmanto siltumsūkni
Krūmājiem un kokiem aizaudzis bija laukums, kur tagad uzkalniņā māja. Līdzās tai saglabāti lielie koki — ozols, lapegles. Vairākas ābeles vēl no Latvijas laikiem — pirmo saimnieku stādītās. ‘Rudens svītrotais’ ražo, āboli garšīgi, kamēr vēl zied un dod augļus, lai aug. “Jaunajā somu tipa mājā dzīvojam astoņus gadus. Apkārt meži, tāpēc bija svarīgi, lai māja iekļaujas ainavā, tā “apšūta” ar pusbaļķiem. Būtiski, ka koka māja ir arī siltāka,” stāsta Arnolds. “Kad sākām interesēties, kādu apkuri ierīkot, izskatījām vairākas iespējas, līdz nolēmām, ka piemērotākā būs viena no jaunākajām tehnoloģijām — zemes siltumsūknis. Esmu ļoti apmierināts. Vispirms tiek uzsildīts ūdens 300 litru tilpuma boilerā, tad siltumu nogādā pirmajā stāvā, pēc tam otrajā. Viss tiek regulēts automātiski. Ekonomija rodas sestajā septītajā gadā. Tas ir ļoti ērti, nav jāgādā kurināmais, nav jākurina un, kas nav mazsvarīgi, nekādas dūmu smakas. Jebkurš kurināmais — granulas, malka, dīzeļdegviela — rada smaku.”
Iztiek
bez papildmēslojuma
Pamazām saimniecība uzplaukusi, apkārtne iekopta — gan pašus, gan ciemiņus iepriecina krietni paaugusies stādīto egļu un bērzu audze. Arī ceļš līdz mājām ir saimnieka stādītu slaidu bērzu ieskauts. Kopā ar mežiem “Jaurēzēm” ir 56 hektāri zemes, lauksaimniecības vajadzībām der mazāk kā puse — 20 ha. Tos arī izmanto graudu audzēšanai. “Ķīmiju tikpat kā nelietoju, minerālmēslus nekaisu. Reizi trijos gados nomiglojam ar raundapu, citādi sējumi nespētu konkurēt ar vārpatu. No hektāra nokuļu 3 līdz 4 centnerus graudu. Lietojot papildu mēslojumu, raža būtu divtik lielāka, taču man ir klienti, kuri savas vistas vai cūciņas vēlas barot ar tīriem graudiem,” stāsta saimnieks. Tehnika, izņemot kombainu, lauku apstrādei sava.
Jautāts, kādēļ neveido bioloģisko saimniecību, Arnolds atmet ar roku: Eiropas atbalsta maksājumi bioloģiskajām saimniecībām ir lielāki, bet prasības tik laikietilpīgas — trīsreiz vairāk darba un laika jāiegulda, tāda noņemšanās! Šī plānošanas perioda jaunā prasība — zaļināšana — saimniecību neskar, pagasts ir mežains, tāpēc Seces pusē zemniekiem zaļināšana nav jāievēro.
Zivīm — pašaudzētā labība
Ieplakā iepretim jaunajai mājai nelielu, spurainu eglīšu rinda, aiz kuras saulē vizuļojošs ūdens spogulis. Niedru ieskauts dīķis, tajā laipa, dažas omulīgas vardes, un, šķiet, tā te bijis vienmēr. Tomēr ūdenstilpne izveidota pirms gadiem pieciem. Kūdrainajā vietā augsne nevis rakta, bet izstumta, tādēļ arī dīķis tik ātri ieņēmis dabisku izskatu. “Triju gadu laikā dīķis gatavs. Ja būtu bijis jārok, izmaksas būtu ļoti lielas, bet iznāca daudz lētāk, zemi vienkārši izstumjot,” stāsta saimnieks. “Dīķis ir caurtekošs — ūdens pienāk no grāvja, kas tek no purva un cauri dīķim ieplūst Laucesē. Nevienu zāli neesmu stādījis, tās ieviesās pašas.” Dīķī īpaši putniem izveidota saliņa. Tur tie netraucēti var nodoties ģimenes rūpēm, dēt un perēt cālēnus. Ūdenstilpnes reljefs veidots atšķirīgs — piekrastē tas nesasniedz metru, bet pāris metru tālāk ir pat divus metrus dziļš. Pavasarī, tiklīdz kļūst siltāks, ūdens seklajā dīķa daļā uzsilst, un zivis — asari un karpas — peld sildīties un baroties. Zivīm tiek arī pašaudzētā “maizīte” — graudi. Lai dīķis būtu tīrs, ielaistas arī zālēdājzivis — amūri un platpieri. Atpūtas brīžos ir patīkami pakavēties ar makšķeri pie dīķa.
