Laikraksta “Staburags” 12. jūnija numurā bija publicēts raksts “No bērna izmāna 10 eiro”. Nepiekrītu zēna apgalvojumam, ka es no viņa būtu izmānījusi naudu.
Katram cilvēkam ir naudas limits, ko viņš drīkst iztērēt. Saviem pircējiem vienmēr pajautāju, par cik lielu summu viņi vēlas iegādāties puķes, cik daudz viņi var atļauties. Arī zēnam pajautāju, cik daudz naudas viņš drīkst tērēt, un zēns atbildēja, ka 10 eiro. Izvēlējos trīs skaistas lilijas, kas kopā maksā vairāk nekā
10 eiro. Cilvēki, kas pie manis iepērkas, zina, ka es dodu atlaides, un tā bija arī šoreiz. Ja pircējs prasa puķes par
10 eiro, vai man viņam tās nepārdot?
Esmu sašutusi par to, ka man tagad pārmet — it kā es būtu izmantojusi to, ka pircējs ir mazs zēns. Varbūt zēnam nav izpratnes par naudas vērtību, ja jau viņš varēja atbildēt, ka vēlas puķes par 10 eiro. Uzskatu, ka viņu neesmu ne apkrāpusi, ne apmānījusi. Ja jau bija radies šāds pārpratums, vecākiem un vecvecmāmiņai vajadzēja vērsties pie manis, uz vietas būtu visu noskaidrojuši, un es bez šaubīšanās atdotu 10 eiro, ziedus atpakaļ pat neprasot. Drīzāk es kādam iedošu vairāk vai bez maksas nekā no kāda paņemšu to, kas nepienākas.
Sašutusī pārdevēja