Gribu jums pastāstīt par to, kā pārdevēja apvārdoja manu mazmazdēlu, kuram ir tikai 10 gadu.
Pēdējā skolas dienā mamma viņam iedeva 10 eiro, lai Aizkraukles tirgū nopirktu vienu puķi skolotājai. Zēna mamma tajā rītā aizbrauca uz Jēkabpili pie ārsta, sīkākas naudas nebija, bet tēvs jau agri bija darbā, tādēļ neviens nevarēja doties līdzi. Vēlāk mazmazdēls pa telefonu pastāstīja, kā viņam gājis.
Zēns devās nevis uz tirgus paviljonu, bet uz tirgus kiosku, un gribēja nopirkt vienu puķi, rokās viņam bija 10 eiro. Pārdevēja, to redzēdama, piedāvāja visdārgākās puķes — lilijas, un nevis vienu, bet trīs. Mazmazdēls vairākkārt teicis, ka viņam vajag tikai vienu puķi, bet pārdevēja sacījusi, lai ņem visas trīs, jo tā izskatīsies smukāk. Tā nu zēns ar lielu liliju pušķi devās uz skolu. Klases audzinātāja ir pelnījusi pateicību, mums, ģimenei, nav žēl, ka viņa saņēma trīs lilijas, bet esam sašutuši par pārdevējas nekrietno rīcību — kā drīkst no maza bērna izmānīt naudu? Mazmazdēls man stāstīja, ka pārdevēja pierunājusi, piespiedusi viņam ņemt trīs puķes. “Kā tas var būt, ka 10 dalās ar trīs?” viņš man vēlāk vaicāja, jo pārdevēja atlikumu neizdeva.
Mamma zēnu vēlāk rāja par to, ka viņš iztērējis naudu, kas ģimenei tobrīd bija pēdējā.
Mums ir zināms šīs pārdevējas vārds. Skaidroties pie viņas negājām, jo zinām, ka nav vērts — viņa visu notikušo apgriezīs otrādi, teiks, ka zēns pats gribējis trīs puķes. Bet es savam mazmazdēlam ticu, viņš man vienmēr godīgi pastāsta, kā ir gājis skolā un citur.
Bērniem vienmēr esmu mācījusi citiem nesūdzēties, pašiem tikt ar visu galā, bet šoreiz klusēt nevarēju, jo pārdzīvojums ir liels, tādēļ savu principu pārkāpu, redakcijā vēršoties pirmo reizi.
Sarūgtinātās ģimenes vārdā — vecvecmāmiņa
(redakcijai viņas vārds un uzvārds zināms)
