Kad aprīļa beigās Nepālu pārņēma zemestrīce, Kristaps Jēkabsons bija viens no 42 latviešiem, kas tobrīd uzturējās šajā valstī. Nu jau trīs nedēļas viņš ir Latvijā un aizvadītajās brīvdienās ciemojās pie draugiem Koknesē. Kristaps labprāt piekrita intervijai “Staburagam.” Viņš ne tikai dalījās atmiņās par piedzīvoto, bet pastāstīja arī par jaunizveidoto biedrību “Tieša palīdzība Nepālai”, ar kuras starpniecību var ziedot viņa drauga dzimtajam ciematam. (Intervijā vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “Jūs”).
— Kā tu nokļuvi Nepālā?
— Mans dzīvokļa biedrs Dipijs ir no Nepālas. Kad viņš pērn uz to pārcēlās, es puspajokam pusnopietni teicu, ka tad jau man kādreiz vajadzēs braukt pie viņa ciemos. Tā arī iznāca. Pirms pāris mēnešiem viņš man lūdza, lai es internetā viņam palīdzu iegādāties lētākās biļetes uz mājām un aicināja arī mani līdzi. Kārdinājums bija pārāk liels, un es padevos. Man biļete turp un atpakaļ izmaksāja 500 eiro. Ar vairākām pārsēšanām (Rīga—Maskava—Deli—Katmandu) un gaidīšanām ceļā pavadīju 40 stundu. No Latvijas izlidojām 1. aprīlī, galamērķī bijām 3. aprīlī.
— Tātad tu redzēji Nepālas divas “sejas” — pirms un pēc zemestrīces. Kādi bija tavi pirmie iespaidi par šo zemi?
— Silta, omulīga, ļoti draudzīgu, sirsnīgu, bet ne uzbāzīgu cilvēku valsts. Lielpilsētās ļoti piesārņots gaiss — ielas atgādina Rīgu motosezonas svētku atklāšanas laikā. Aptuveni 80 procentu iedzīvotāju brauc ar motocikliem un motorolleriem, turklāt viņi ir maskās. Toties kalnu rajonos, kuros arī paspēju pabūt, ir vienreizīgs gaiss un vienreizīga civilizācijas neskarta daba.
— Vai tava angļu valodas prasme līdzēja saziņā ar nepāliešiem?
— Tikai ar jaunāko paaudzi. Pārējie zināja tikai vienu vārdu — “yes”. Bet ar to, zīmju un smaidu valodu sapratos ļoti labi.
— Kādas tev šķita nepālietes?
— Skaistas, kautrīgas, neuzbāzīgas.
— Ko tu darīji zemestrīces dienā? Vai par to iepriekš bija kādi signāli?
— Iepriekš neviens neko nezināja. Es viens pats uz desmit dienām biju aizbraucis uz kalniem. Dienu pirms zemestrīces es atgriezos, bet līdz Dipija mājām nenokļuvu un paliku nelielā viesnīcā. Nākamajā dienā aptuveni pusotru stundu pirms zemestrīces zvanīju draugam, lai viņš atbrauc man pakaļ. Dipija mājā tūliņ sēdos pie datora, lai uzrakstītu vēstules mājniekiem, un tad sākās zemestrīce… Vienkārši sāka vibrēt dators, pazuda elektrība… Zemestrīce ilga apmēram pusminūti, un, atklāti sakot, es tai nespēju noticēt. Dipijs pats bija projektējis savu māju, un tā uzcelta, ievērojot drošības noteikumus, tāpēc zemestrīces postījumi tai gāja secen, pat puķupodi no palodzes nenokrita. Toties ārā pavērās baiss skats — māju drupas, cilvēku panika, blakus sabrukusi vistu kūts… Trīs cilvēkus no drupām izdevās izvilkt, vienu neatrada… Pēc zemestrīces cilvēki vēl nedēļu dzīvoja teltīs, jo baidījās no atkārtotas zemestrīces. Mēs mājās atgriezāmies pēc četrām dienām. Protams, ir dīvaina sajūta staigāt pa ielu un redzēt, ka nav vairs to māju un veikalu, kuros es vēl pirms dažām dienām biju.
— Maija sākumā tu ar Dipiju atgriezies Latvijā un nodibināji fondu “Tiešā palīdzība Nepālai”. Kāds ir šīs biedrības mērķis?
— Kas nav izjutis zemestrīces sekas, nevar iedomāties, kā tas ir. Mūsu mērķis ir palīdzēt nelielam Nevari ciematam Katmandu ielejā Čitrapuri. Zemestrīces laikā tur tika iznīcināts 30 māju, 40 ģimeņu palika bez pajumtes. Dipijs zemestrīcē zaudēja sešus radiniekus un personiski pazīst vairākus cilvēkus, kuri zaudēja visus tuviniekus. Tāpēc nolēmām palīdzēt kaut ar mazumiņu. Mūsu mērķis ir tieša palīdzība Nepālai no Latvijas bez valstisku un nevalstisku organizāciju sadarbības un iejaukšanās. Mūsu palīdzības kampaņas nosaukums ir “No rokas rokā”. Mēs palīdzēsim nelielai cilvēku grupai noteiktā apgabalā ar tiešu darbību, kā arī gribam iedrošināt tā darīt citus, pievērsties palīdzības sniegšanai viņiem saistītos reģionos bez korumpēto organizāciju un valdības iejauk-
šanās, lai ikviens nostūris saņemtu reālu palīdzību.
Šobrīd palīdzību un līdzekļu sadali Nepālā ietekmē politiķu pretlikumīga rīcība, novedot pie naudas līdzekļu pazušanas. Palīdzība cilvēkiem noris tikai mutiski — politiskajās diskusijās, kā un kur sūtīt palīdzību.
— Nebaidaties, ka kāds var iedomāties, ka negodprātīgi izmantosiet naudu?
— Mūsu darbība būs caurskatāma www.facebook.com grupā “tiešā palīdzība Nepālai”. Tur būs pārskats gan par visiem ziedotājiem, gan saņemtajiem līdzekļiem, kā arī konkrētu cilvēku apliecinājums, ka viņi palīdzību saņēmuši. Mēs būtu pateicīgi, ja ziedotu kaut pāris eiro, jo cietušajiem tā ir liela nauda. Piemēram, ģimenei dienā par 5 eiro iznāk kārtīga ēdienreize. Mēs palīdzēsim tikai ar naudu, jo katrai ģimenei pašai ir labāk zināms, kas vajadzīgs.
— Ja tevi Dipijs vēlreiz aicinās uz Nepālu, brauksi? Nebūs bail?
— Noteikti braukšu. Es apsolīju ciemata iedzīvotājiem, ka nākamgad noteikti atbraukšu, jo viņi mani gaidīs. Mani tur ļoti sirsnīgi uzņēma gan viss ciemats, gan Dipija ģimene, kura prombraucot īpašā rituālā deva svētību, iezīmēja pieri, iedeva arī ceļanaudu. Viņiem tā pieņemts. Jutos, kā ieguvis jaunu ģimeni. ◆





