Tirgus ikdiena
* Jaunas jakas no Itālijas, sašūtas Lietuvā, valkātas Polijā, peldējušās pa jūru, ar koku izzvejotas Pāvilostā!
* Melnā tirgus speciāliste Gaļina konsultēs jaunos pārdevējus, kā nemanot apkrāpt pat pašus trenētākos un piekasīgākos pircējus.
* Zivju paviljonā pie Žorika atrakcija — tikai par 15 centiem ir iespēja norauties ar sālītu mencu pa sprandu.
* Tikai šodien — uz traktora motora cepamā cūkgaļa!
* Gaļas paviljonā Genādijs ar viltotām sanepidstacijas atļaujām tirgo viltotos zaķus.
* Pirātisko mūzikas ierakstu tirgotājiem tiek noteikts standarts, kādai jābūt koka kājai, cik platam jābūt acs apsējam un kādas sugas papagailis jānēsā uz pleca.
* Pārdevējas lāsti — 1 eiro gabalā.
* Agrās mušas uz vecajiem kartupeļiem.
* “Second hand” bistro tirgus laukumā.
Pavasarī
Silvestram laukos piederēja vasaras māja. Pavasarī viņš brauca to sakopt.
Pieturā Silvestrs izkāpa no autobusa. Pie tās noplucis vīriņš ar bezzobu muti uzrunāja atbraucēju:
“Saimniek, nopērc ābelītes! Būs bērniem vitamīni uz kārā zoba.”
“Kāda šķirne?”
“Pirmās trīs ir ‘Baltais dzidrais’. Otrās trīs ir ‘Cukuriņš’.”
Silvestram gan visas ābelītes izskatījās pilnīgi vienādas, bet laucinieks jau zināja labāk.
Samaksājis par katru stādu vienu eiro, Silvestrs pārmeta nešļavu pār plecu un svilpodams gāja tālāk.
Svētdienā Silvestrs pie vasaras mājas aprušināja puķudobi. Garām gāja mežsargs.
“Labdien, saimniek! Jūs gar iebraucamo ceļu esat iestādījis glītu rindu ar apsītēm.”
“Kādām apsītēm?! Tās ir ābelītes! Pirmās trīs ir ‘Baltais dzidrais’. Otrās trīs ir ‘Cukuriņš’!”
Amata vīrs vīpsnāja:
“Ak, tā? Tad gan ir traki! Man jāmet mežsarga šepte pie malas! Es neko vairs nejēdzu…”
Guntis Gailītis
Noslēpums
Topošo žurnālisti reģiona avīze aizsūtīja intervēt simtgadnieku Dāvi.
Ieradusies pie vecā vīra, praktikante tūlīt jautāja:
“Kāds noslēpums jums ļauj nodzīvot tik garu mūžu?”
“Meitiņ, nekad dzīvē neej pie ārsta.”
“Tā es nedrīkstu rakstīt!”
“Tad neraksti. Raksti, ka vecais Dāvis dzīvoja laimīgs, jo nezināja, kas viņam kaiš. Varbūt man bija asinsspiediens pāri diviem simtiem, varbūt bija vēzis, varbūt man bija akmeņi pūslī. Bet es to nezināju. Un cik viegli ir dzīvot, ja tu nezini! Uzsvilpo un staigā!”
“Vai nekas nekad jums nesāpēja?”
“Nu, ja apsāpējās ceļgals, es ierīvēju to ar šņabi. Ja apsāpējās vēders, šņabi ierīvēju no iekšas.”
“To es nedrīkstu rakstīt! Tā ir alkohola reklamēšana!”
“Tad neraksti. Uzraksti, ka vecais Dāvis visu mūžu ir turējis Staļina govi kūtī un pāris bišu stropu dārzā.”
“Un tas ir ilgdzīvošanas noslēpums?”
“Jā.”
Pēc divām dienām laikrakstā dižojās Dāvja portrets un šāds teksts zem tā:
“Ar asinsspiedienu pāri diviem simtiem un kuņģī vēzi, turot Staļina govi aiz ragiem pie diviem bišu stropiem, akmeņi izbira grabēdami un līdz simts gadiem Dāvis aizstaigāja svilpodams.”
Guntis Gailītis
