Ja man jautātu, kas ir trīs lietas, kas raksturo pavasari, atbildētu: ievas, lakstīgalas un hokejs. Nesaprotu, kāpēc pasaules hokeja čempionāts jāplāno pavasarī, jo gandrīz katrā latvietī mīt kaut kas no kurmja — viņam taču šajā laikā ir īpaši intensīva vēlme rakņāties pa zemi. Toties es saprotu kaut ko citu — kāpēc Latvijas izlase hokejā zaudē. Tāpēc, ka vislabākais treneris, vislabākais vārtsargs, vislabākais uzbrucējs un aizsargs uz Prāgu nemaz nav aizbraucis, jo viņš sēž man blakus. Un tas viss vienā personā ir mans Indriķis. Nudien man reizēm uznāk vēlme piezvanīt uz lidostu un pajautāt, vai nav aizķērusies kāda biļetīte uz Prāgu, jo mūsu komandas uzvaras ķīla aizmirsusies Latvijā. Ja Indriķis būtu tik gudrs naudas pelnīšanā, cik hokejā, tad gan mēs sen no krīzes bedres būtu ārā. Tagad “treneris” Indriķis izvirzījis mērķi — atlikušajās trijās spēlēs mums jāuzvar. Bail pat iedomāties, kas notiks, ja, piemēram, šodien spēlē ar vāciešiem viņa prognozes nepiepildīsies. Ka tik televizoru nesadauza!
Es gan hokeja čempionātu uztveru kā prieka avotu. Priecājos par glītiem tērpiem, skaistiem hokejistiem, sajūsminos, cik skaisti ripas ieslīd vārtos. Un tas nekas, ja mūsējie neuzvar kādā spēlē — nav taču pēdējā, gan uzvarēs citā! ◆
