Jaunjelgaviešu Irēnas un Andra Romanovsku ģimenē aug meitiņa Eva Marta (1,3), septembrī ģimenei pievienosies otrs mazulītis. Mātes dienas priekšvakarā Irēna atklāj savas izjūtas, kopš pati kļuvusi par māmiņu, to, kā mainījusies viņas un vīra dzīve pēc bērniņa ienākšanas ģimenē, kā arī dalās savā stāstā par bērniņa gaidīšanas laiku, pozitīvām emocijām un dzemdībām.
Dzīves ritenis griežas
Irēna stāsta, ka līdz šim Mātes dienā viņa ir bijusi tā, kura sveic, brauc ciemos un atceras, bet nu viss mainās: “Tagad man ir pašai savs mazais sveicējs, kurš šobrīd to vēl neapzinās. Līdz šim Mātes dienā centāmies apciemot manu mammu. Ja neiznāca aizbraukt tieši maija otrajā svētdienā, braucām kādu dienu pirms vai pēc tam. Šī ir diena, kurā pārdomājam, atceramies savus tuviniekus, māmiņu, vecmāmiņu, tanti un krustmāti, kura bērnībā ir bijusi tuva un svarīga. Domāju, nevajag aizrauties tikai ar sveikšanu vien, man tas ir laiks pārdomām: kāda es pati esmu kā māmiņa, kas man paticis savā mammā, ko es negribētu atkārtot ar saviem bērniem, ko gribētu darīt citādi. Šajā laikā apzinos, ka nu jau esmu kaut kur pa vidu starp vecvecākiem, vecākiem, bērniem un mazbērniem, ka mēs visi maināmies lomām un dzīves ritenis griežas uz priekšu.”
Svarīgs sievietes atbalsts
Romanovsku ģimenē Eva Marta ienākusi, kad vecāki sasnieguši stabilitāti un briedumu, kā mēdz teikt — ir “vēlais” bērniņš. “Sabiedrībā valda stereotips par tā saucamajiem “vēlajiem” bērniņiem. Ir cilvēki, kuriem šķiet: ja sieviete dzemdē pēc 35 gadiem, tad ir dažādi riski, sievietei no visa jāsargājas un par katru sīkumu jāuztraucas. Tam paralēli arī citas māmiņas stāsta “šausmu stāstus” par negulētām naktīm, par gaidāmajām veselības problēmām un to, ka pēc bērniņa piedzimšanas sev laika vairs nebūs nemaz. No vienas puses, varbūt tiešām jāsagatavojas visam, taču man ir ļoti pozitīva pieredze, sākot ar bērniņa gaidīšanas laiku, dzemdībām un arī tagad,” stāsta Irēna.
Jaunjelgaviete teic, ka pati ar šiem stereotipiem nav saskārusies. No tuviniekiem, mediķiem un apkārtējiem bijusi tikai labvēlīga attieksme, kas arī ir svarīgi: “Pirmā bērniņa gaidīšanas laiks bija pozitīvs, viss bija kārtībā, nebija problēmu ar veselību, man bija vieglas un skaistas dzemdības, kas daļēji mudināja arī tik ātri domāt par otru bērniņu. Dzemdībās man līdzās bija dūla, lai gan arī vīrs bija gatavs doties līdzi, ja es to vēlētos. Man patika šī pieredze. Tam, cik vīrs ir gādīgs, rūpīgs un uzmanīgs pret sievieti, nav nekādas saistības ar to, kas notiek dzemdībās. Lai cik labi vīrietis būtu sagatavots pirmsdzemdību kursos, visi zinām, kā reaģējam, ja tuvākajam sāp, ir slikti, bet tu nespēj palīdzēt, tāpēc nereti uz notiekošo reaģē saasināti. Bērniņa dzimšanas brīdis ir tāds, kad sieviete otrai sievietei var ļoti daudz palīdzēt, un vēl viens pluss — dūla nav ģimenes locekle, tāpēc no notiekošā, manis stāstītā un manām raizēm spēj distancēties un palīdzēt vairāk.”
Putru vārīt nemāca
Salīdzinot laiku, kad bērniņš ienāk ģimenē, nevar salīdzināt to bagāžu un pieredzi, kas ir 18 gados un kas 35. “Katram no mums ir sava pieredze, ir dažādi dabas un fizioloģijas likumi. Ja esi nobriedusi, pašrealizējusies un līdz tam ir bijusi pozitīva attiecību pieredze, tad viss ir kārtībā, nav jāuztraucas, vai būšu laba māte, vai atbildīšu kaut kādiem iedomātiem standartiem. Man arī nemācās neviens ar saviem padomiem, kā pareizāk darīt, piemēram, kā vārīt putru, jo laikam neviens nešaubās, ka šajā vecumā tomēr cilvēks pats zina, kā to putru bērnam izvārīt. Negribu būt augstprātīga un teikt, ka naudai nav nekādas nozīmes, taču tas nav svarīgākais, lai ģimene izlemtu par labu bērniņam. Man tas ir veids, kā pēc iespējas ērtāk audzināt un kopt mazuli, lai varu atļauties domāt ne tikai par pamatvajadzībām, bet arī par savu un bērna labsajūtu. Piemēram, lai varu atļauties iegādāties labu ergosomu, kurā, ieliekot mazuli, var iekļūt ikvienā iestādē, uzkāpt pa kāpnēm un izstaigāt dabas takas, ko ar ratiņiem ne vienmēr var izdarīt. Šī ir viena no lietām, kas ļoti atviegloja manu dzīvi, bērniņš somā jutās labi, tāpēc ceru, ka tā patiks arī otram mazulītim,” stāsta jaunjelgaviete.
Pirmos solīšus vēl gaida
Kļūšana par vecākiem Romanovsku ikdienas ritmu nav spēcīgi iedragājusi, svarīgi ir vadīt savu laiku, ieplānot un izrunāt. Šajā gadījumā tas ir vieglāk, jo abiem vecākiem nav normēta darba laika, to var pielāgot jaunajam dzīves ritmam un vajadzībām. Irēna teic, ka tas ar partneri ir jāizrunā, jau bērniņu gaidot, lai būtu skaidrība: “Divas vissvarīgākās lietas, kas sievietei palīdz, gaidot un audzinot bērniņu, ir viņas un bērna veselība un gādīgs vīrs blakus. Mums savā ziņā paveicies, jo bērniņš ir mierīgs, no četru mēnešu vecuma guļ visu nakti, nepamostoties. Jau pirmajā nedēļā pēc dzemdībām aizbraucu uz kafejnīcu, mierīgi iedzēru kafiju ar kūku un mēģināju pierast pie domas, ka mēs tagad esam vairāk, laiks ir jāsaplāno. Šī pāreja man bija ļoti harmoniska, bez stresa. Man ļoti svarīgi, lai dienā divas trīs stundas varu atvēlēt sev — palasīt žurnālu, aiziet uz kafejnīcu, frizētavu. Ikdienā ļoti daudz palīdz Andris, viņš meitiņu baro, ved garākās pastaigās, arī pieceļas rītos, lai varu ilgāk pagulēt. Šobrīd bērniņš mācās spert pirmos solīšus, vēl raiti neizdodas, bet, pie rociņas un pieturoties pie mēbelēm, uz priekšu tiek. Šobrīd atklājam svarīgas lietas, piemēram, ka jau var iekāpt vecāku gultā.” ◆
