“Prieku rodu sīkumos — iesējot uz palodzes podiņā baziliku un rozmarīnu, katru rītu paskatoties, cik daudz asniņi pa nakti pastiepušies. Auksta duša un aromātiska rīta kafija, veseli bērni, smaidīgs vīrs — tie ir svarīgie sīkumi, lai diena būtu izdevusies,” teic aizkraukliete Baiba Kellere. Baiba strādā Jaunjelgavas novada domē par projektu koordinatori. Viņas pirmais īstenotais projekts šajā darbā ir izglītojošo nodarbību organizēšana Jaunjelgavas novada māmiņām, kas guvis lielu atsaucību. Baiba ziemā īstenoja vēl vienu projektu — ierīkoja hokeja laukumu Jaunjelgavā. Viņa pati audzina divus bērnus un vienmēr dodas pretī tam, kas sagādā prieku un dara laimīgu.
Uzņēmējdarbība — vīrišķīga padarīšana
— Pēc profesijas esat uzņēmēja. Kāds bija ceļš, līdz to ieguvāt?
— Mani ļoti interesēja tūrisms un viesmīlība, kādreiz pat sapņoju izveidot pati savu viesu namu. Studiju sākumā biju praksē Grieķijā, kur izmēģināju visus viesmīlības jomas “melnos darbus” — strādāju par istabeni, viesmīli un citus darbus, saprotot, ka tas tomēr nav tas, kas man ļoti patiktu un ko vēlētos darīt nākotnē. Lai gan mani ļoti saistīja uzņēmējdarbība, iznāca, ka nejauši nokļuvu Informātikas fakultātē, kur pamatīgi apguvu informāciju tehnoloģijas, esmu bijusi datorkursu pasniedzēja grāmatvežiem. Esmu darbojusies dažādās jomās, lai saprastu, kas mani darītu laimīgu, kas ir tas, ko vēlos darīt.
— Strādājāt arī ar uzņēmējdarbību nesaistītā sfērā?
— Jā, pēc meitiņas piedzimšanas esmu strādājusi Latvijas Vides un meteoroloģijas aģentūrā par upju apsaimniekošanas baseinu koordinatori. Man bija jāvāc, jāapkopo dažāda informācija. Šajā dzīves posmā sapratu, ko nozīmē pacietība, steiga un skriešana, sastrēgumi. Izbraukāt katru dienu no Jaunjelgavas uz Rīgu un atpakaļ, turklāt, ja mājās vēl ir mazs bērns, bija pārbaudījums, un sapratu, ka tāds režīms nav iespējams un es to nevēlos darīt ilgtermiņā.
Kādu laiku strādāju Lauku atbalsta dienestā par vecāko inspektori, veicot platību maksājumu kontroles. Tas bija lielisks laiks, kurā iepazinu, kā dzīvo un cik sirsnīgi ir mūsu vienkāršie lauku cilvēki. Vēl interesanta pieredze bija, īsu brīdi darbojoties sabiedrisko attiecību kompānijā “Divi gani”, kur viens no projektiem bija “Baby box” jeb glābējsilīšu izveide Latvijā, kas lika aizdomāties, cik svarīga un neaizsargāta mūsu mazuļu dzīvība.
— Un kāds bija nākamais pavērsiens?
— Mans brālis sāka nodarboties ar mežizstrādi, izveidoja savu uzņēmumu, kurā sāku strādāt. Manā pārziņā bija grāmatvedība, personālvadība, nereti aizvietoju arī brāli, pildot uzņēmuma vadītāja pienākumus. Šajā laikā sapratu, ka uzņēmējdarbība ir tāda īsti vīrišķīga padarīšana, īpaši mežizstrādē, kad nācās kontrolēt un koordinēt “meža večus”. Tad atkal sāku domāt, kura joma mani aizrauj, kurā gribētu darboties, un secināju, ka man patīk infrastruktūras plānošana, pilsētu attīstība, un domāju, kāpēc neesmu studējusi arhitektūru? Pēc dēliņa auklēšanas sāku meklēt darbu, un tobrīd Jaunjelgavas novada domē vajadzēja projektu koordinatoru, pieteicos un dabūju šo vietu.
Sapulcina jaunās māmiņas
— Kas ir pirmais darbiņš, ko esat īstenojusi?
— Mans pilotprojekts ir tapis sadarbībā ar biedrību “Greblis” — “Ģimenes spēks zināšanu priekā”, ko finansiāli atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds. Pagājušajā gadā, kad radās iespēja rakstīt projektu un
iegūt finansējumu, Secē eksperimentējām, apzinājām māmiņas ar mazuļiem un saaicinājām kopā. Vēl nebija konkrētu domu, kas būtu visvajadzīgākais, par ko ģimenes vēlētos uzzināt vairāk un par ko tieši rīkot nodarbības, taču ciemos atbrauca Ināra Tetereva, apskatīja un uzklausīja mūsu ieceres, dodot tām “zaļo gaismu”. Viņa bija tik atsaucīga un ieinteresēta, sakot: darbojieties! Tā arī bija galvenā motivācija darboties tālāk un savas idejas īstenot dzīvē.
— Kas bija svarīgākais, lai šādas nodarbības būtu apmeklētas, lai ģimenes būtu ieinteresētas?
— Secē ir aktīva māmiņa Kristīne, ar viņas palīdzību izdevās uzrunāt pārējās. Svarīgākais tomēr ir uzrunāt ikvienu individuāli, uzaicināt, izstāstīt par iecerēm un pirmo reizi “izvilkt” no mājas. Ar to, ka informāciju par nodarbībām vai tikšanos ar kādu speciālistu ievieto mājaslapā internetā, ir krietni par maz, par cilvēku atsaucību tad varam aizmirst. Mums jau ir notikušas vairākas nodarbības gan Secē, gan Jaunjelgavā, kas pulcējušas ģimenes gan no Jaunjelgavas novada, gan Aizkraukles.
— Kādas ir galvenās tēmas, par ko esat runājuši nodarbībās?
— No vienas puses, tās ir it kā zināmas lietas, ko vēlreiz pārrunājām, tajā pašā laikā vienmēr var uzzināt daudz jauna. Piemēram, sarunās ar ārsti Anitu Urbanoviču uzzinājām, ka arī ziemā bērniņa imunitāti ir iespējams stiprināt mājās — liekot pastaigāt plikām pēdiņām pa oļiem vai čiekuriņiem, kas pārsegti ar dvielīti. Efekts būs līdzīgs kā vasarā, kad var skriet basām kājām. Redzu, ka māmiņas sarunājas savā starpā, dalās pieredzē un pārrunā, ko kurai bērniņš jau prot. Izlasīt grāmatā vai internetā ir viens, bet dzirdēt to no speciālista vai citas māmiņas, kā arī saņemt atbildes uz jautājumiem, diskutēt par kādu tēmu, ir daudz vērtīgāk.
Sievietei jāatvēl laiks arī sev
— Vai, jūsuprāt, jaunās māmiņas Jaunjelgavas novadā ir zinošas?
— Jā, un man prieks, ka ir tik gudras un zinošas māmiņas. Prieks tāpēc, ka nodarbībās varam runāt par kaut ko neikdienišķāku, nav jārunā par pamatiem bērniņa kopšanā vai barošanā. Lai gan nupat Secē viesojās psiholoģe Diāna Zande, kura stāstīja, ka arvien mazāk māmiņu baro bērniņu ar krūti. Tas daļēji saistāms ar mūsu steidzīgo dzīves ritmu — pabarojot mazuli ar piena maisījumu, viņš naktīs labāk guļ, jo ir paēdis, savukārt, barojot viņu ar krūti, nevar saprast, vai ir pietiekami paēdis, tāpēc nereti mazulis mostas biežāk.
— Varbūt ir vēl kāda svarīga atziņa, ko esat guvusi pati, piedaloties šajās nodarbībās, un tas būtu vērtīgs padoms citām māmiņām?
— Sievietēm jāatceras par laika plānošanu un to, cik svarīgi sievietei pašai būt laimīgai. Arī to mums vēlreiz atgādināja Diāna Zande. Nereti sieviete ar bērniņu ir tik pārņemta, ka vairākus gadus viņas dzīvē bērns ir vienīgā prioritāte un viņa aizmirst būs sieviete un sieva. Aptuveni līdz bērniņa gada vecumam tas ir normāli, bet vēlāk sievietei jāatvēl laiks gan savam vīrietim, gan sevis palutināšanai, labai atpūtai, vispirms jau miegam, sievietei jāatrod laiks, lai izgulētos, lai labi justos un izskatītos, kas bieži vien aizmirstas, jo visa dzīve pakārtota bērna vajadzībām un dienas režīmam.
Pašiem sava ekosaimniecība
— Kā jūsu ģimenē izdodas sabalansēt pienākumus?
— Man noteikti ir paveicies ar vīru, kurš vienmēr gatavs palīdzēt un iesaistīties gan bērnu pieskatīšanā, gan mājas darbos. Vīram ir maiņu darbs, taču brīžos, kad bērni apslimuši, bet man darāms kāds darbiņš, viņš ir saprotošs un palīdz. Meitiņai ir desmit gadu, un viņa jau palīdz mājas darbos, reizēm nomazgā traukus un ir pilnībā atbildīga par savu istabu. Reizēm man tomēr liekas, ka istaba būtu pamatīgi jāsakārto, bet neiejaucos, jo respektēju viņas teritoriju. Dēls palīdz noslaucīt putekļus, aplej puķes un kārto savas mantiņas līdz ar mums.
— Jums ir daudz vaļasprieku. Kad rodat tiem laiku?
— Rušināšanās dārzā ir gan nepieciešamība, gan vaļasprieks, tajā iesaistāmies visa ģimene. Pie vīramātes Koknesē mums ir pašiem sava mazā ekosaimniecība, kur audzējam ogas, dārzeņus, kas garšo pavisam citādi. Vācam ziemai krājumus, kur saldētavā ir pašu lasītas upenes un zemenes. Ja netieku līdz dārzam Koknesē, priecājos par puķēm podos uz balkona, iesēju garšaugus podiņos. Ar dejošanu interesanti iznāca — kad īstenoju projektu par hokeja laukuma izveidošanu Jaunjelgavā, kāds kolēģis smejot teica: Baiba, ja nāksi ar vīru dejot, es tev to ledu uzliešu! Un tā iznāk, ka tieši tajā laikā arī abi aizgājām un esam vidējās paaudzes deju kolektīva “Atvars” dejotāji. Es gan vēl uz skatuves neesmu kāpusi, pārāk maza dejotājas pieredze, bet vīrs jau ir dejojis. Nūjošana ir lieliska iespēja izkustēties, jo nav nevienam jāpielāgojas, paņem nūjas, jebkurā brīdī var iet gar Daugavas krastu vai gar stadionu, tāpat ar distanču slēpēm — slēpoju, kad man ir vēlēšanās un brīvs laiks.
Labākais draugs — vīrs
— Ko vēl darāt visi kopā?
— Svarīgākais ir atvēlēt laiku katram no ģimenes locekļiem un parunāties, pabūt kopā ikdienā kaut pārdesmit minūtes. It kā katru vakaru esam visi kopā, līdzās, bet, ja domas saistās ar darbu vai ar nepadarītiem darbiem, tad tas tomēr nav pilnvērtīgi kopā pavadīts laiks. Brīvdienās cenšamies kaut kur kopā aizbraukt, mums ļoti patīk Ogres pusē Dimantu kalns, kur ir rūķu darbnīcas, var apskatīties strausus, aitas, kazas un citus dzīvniekus. Braucam uz akvaparku, Līgatnes dabas parku vai vienkārši visi kopā pabraukājamies ar velosipēdiem pa pilsētu.
— Kāda ir jūsu laimes formula?
— Ja mājās viss ir labi, bērni veseli, tad arī viss pārējais iet “kā pa diedziņu”, bet, kad saslimst, tad izsit no līdzsvara. Bet arī tādos brīžos viss notiek pats no sevis, jo saprotu, ka pirmajā vietā ir bērni, mazliet jāapstājas, jāvelta vairāk laika viņiem un jābūt mājās. Ikdienā lielākais atbalsts un padomdevējs ir vīrs, bet kursabiedre Jolanta ir cilvēks, ar kuru varu dalīties priekos un bēdās, izrunāties par sev svarīgāko.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Baiba Kellere.
Dzimšanas vieta un laiks: Kuldīga , 1980. gada
12. oktobris.
Nodarbošanās:
projektu koordinatore.
Ģimene:
vīrs Raivis, meita Adriana (10) un dēls Oskars (3).
Dzīvesvieta:
Aizkraukle.
Vaļasprieks:
nūjošana, dejošana, slaloms, dārza darbi.
Horoskopa zīme:
Svari.
