Bērnu rīkota jubilejas balle, mazbērnu talantu koncerts un jauks vakars mīļo pulkā — tāda būs secietes Mārītes Taškānes svētku diena rīt. Viņa svinēs 60 gadu jubileju. Mīlestības šajā dienā noteikti netrūks, jo līdzās būs visa jubilāres bagātība — 13 bērni un 25 mazbērni.
Māja ar skaļiem stūriem
“Kāds Latvijā populārs daudzbērnu tēvs reiz teica: katrs viņa bērns ir miljona vērts, un tāpēc viņš esot miljonārs. Bērni ir mūsu bagātība, tāpēc mamma noteikti var justies bagātāka par jebkuru miljonāru, jo viņai ir vairāk nekā 13 miljoni — tie ir gan viņas bērni, gan mazbērni,” tā par jubilāri saka viņas vedekla Jolanta. Un bagātība šajās mājās noteikti ir neizmērojama — kad sabrauc pieci dēli un astoņas meitas ar ģimenēm, Līvānu tipa mājiņa, kurā dzīvo jubilāre, atdzīvojas, un te skaļš kļūst katrs stūrītis. Vecākajai meitai Sandrai nu ir 42, jaunākajai Saivai — 21 gads.
Kā bija tik kuplu bērnu pulciņu audzināt? “Šķita, ka nemaz tik grūti nebija,” saka Mārīte Taškāne. “Protams, būtu labāk, ja būtu bijis vairāk naudas, taču, cik bija, mums arī pietika. Lai gan viņus neesmu audzinājusi ļoti stingri, nekad strikti neko neesmu liegusi, bērni izauguši par labiem cilvēkiem, nekad īpašas galvassāpes man nav sagādājuši. Tie bija citi laiki, citādi bērni. Tagad raugos uz saviem mazbērniem un domāju — man tādu problēmu tiešām nebija. Mājās allaž bija kārtība, bērni zināja katrai lietai vietu un bez atļaujas neko neaiztika. Ja nedrīkst, tātad nedrīkst! Tagad skaties, lai mazie kaut kur neielien, kustīgi kā ūdenszāles. Ja man šajos laikos vajadzētu tik daudz bērnu izaudzināt, es vairs to nespētu. Nemācētu.”
Pieņem kā savējo
Kopš mazotnes Taškānu ģimenē augusi arī radu meitene Larisa, tātad kopā viņu ir četrpadsmit. Larisas māte saslima, viņu ievietoja pansionātā, bet meiteni, kurai tolaik bija septiņi gadi, aizveda uz bērnunamu Iršos. Sākumā Larisa tikai brīvdienās ciemojās ģimenē, bet pēc gada palika pavisam. Lielajā saimē atradās vieta arī viņai, un pārējie bērni meiteni pieņēma kā savējo. Mārīte atzīst, ka viņa gan bijusi atšķirīga, ar savu dzīves bagāžu un pārdzīvojumiem, un pusaudžu vecumā kļuvusi tāda “spuraina”, tāpēc līdz 16 gadu vecumam stingri “turēta grožos”. Tagad Larisa dzīvo Cēsīs, audzina piecgadīgo dēlu.
“Arī Larisas puiku mazbērnu pulkam pieskaitu, tāpat arī divus mazbērnus, kas bērnu ģimenēs “pūrā” nākuši,” paskaidro Mārītes kundze. “Īpašs prieks bija, kad dzima vecākie mazbērni. Tie visvairāk apčubināti, tad katros svētkos braucu ciemos. Inta, Egita, Intars — tie bija mans lielākais prieks. Tagad mazbērnu daudz, bet visi man ļoti mīļi. Katru cenšos apsveikt, vismaz “piecīti” aploksnē ielikt. Visiem dzimšanas un vārda dienas zinu, nav pierakstos jāskatās.”
Starp katliem
un puķēm
Lai gan par savu dzīvi var teikt: bērni, bērni un tikai bērni, Mārītes kundze tagad, kad pašas auklējamie jau lieli, labprāt pieskata arī mazbērnus. Arī mūsu sarunas vakarā meita nupat paņēmusi mazos, bet jau pēc brīža zvana telefons, un vecmāmiņa nevilcinoties steidz atbildēt: “Jā, Eva, kas noticis?” Ar mazmeitu jāparunā, un nekas cits šobrīd nav par to svarīgāks…
Lai gan veselība vairs nav kā jaunībā, viss cits tiek atlikts arī brīžos, kad kādam no bērniem jāklāj svētku galds — tad mamma steidz palīgā saimniekot virtuvē. Kopēja svētku svinēšana Taškānu ģimenē ir tradīcija, kas jāievēro, marts un aprīlis esot lielākais jubileju laiks. “Ja ir rocība, ir, no kā gatavot, varu visu dienu pie plīts stāvēt. Ja jādomā, ko no mazumiņa pagatavot, tas vairs nav tik interesanti, kaut esmu pieradusi — allaž taču var kartupeli nomizot, sarīvēt un pankūkas izcept.” Vēlme ik pa laikam izmēģināt kādu jaunu ēdienu, īpaša kūkas vai salātu recepte — tās ir gudrības, ko labprāt pārņem arī meitas un vedeklas.
Izrādās, Mārītes kundzei ir arī citi vaļasprieki. Viņai patīk izšūt, audzēt puķes, tās visu gadu zied un zaļo arī istabās. Jubilāre atklāj, ka skolas gados skaisti zīmējusi, visas burtnīcas bijušas apzīmētas, bet skolotāja vienmēr priecājusies, cik skaisti. Mākslinieces talantu mantojusi vecākā meita Sandra, kuras dāvana mammai jubilejā būs gleznu izstāde Seces kultūras namā.
“Lai nekā netrūktu”
“Vēl es ļoti gribētu kaut kur aizbraukt, taču ne uz ilgu laiku. Gribu pasauli redzēt,” saka jubilāre. Padomju gados, kad strādājusi par slaucēju Seces sovhozā, ekskursijās būts gan Jaltā, gan Maskavā. Tagad īpaši ir brīži, kad bērni paņem līdzi kādā ekskursijā tepat pa Latviju. Savulaik, kad nebija vajadzīgas vīzas, kopā būts Krievijā, tur apciemots arī brālis Valdis, kurš agrāk dzīvoja Murmanskā, tagad — Maskavā.
Kāda bijusi pašas Mārītes ģimene? “Mana bērnība bija smaga,” stāsta viņa. “Esmu vecākā četru bērnu ģimenē, man ir māsa un divi brāļi. Māte mūs audzināja viena, bieži izjutām naudas trūkumu, tāpēc vienmēr gribu, lai maniem bērniem nekā netrūktu.”
Mārīte dzimusi Madonā, Secē dzīvo kopš 1970. gada. Te arī 1971. gadā nodibināta ģimene, ar Vladislavu kopā nodzīvots 20 gadu, tad izšķīrušies. Jau 24 gadus viņa ir kopā ar dzīvesdraugu Pāvelu.
Mamma arī vedeklām
“Labi, ka man ir tādi bērni!” jau pēc brīža mēs atkal runājam par viņiem, un šajos mātes teiktajos vārdos skan tik daudz mīlestības un lepnuma. “Laba sajūta, ka viņi man vienmēr ir līdzās. Ja kas notiek, viens otram paziņo, un visi ir klāt! Visu man sagādā un sarūpē — samaksā par komunālajiem pakalpojumiem, nopērk zāles. Jauns ledusskapis, gāzes plīts, cepeškrāsns, remonts — tas viss bērnu dāvināts. Un jubilejā man lielākā vēlēšanās — lai bērniem viss būtu labi!”
Jolanta Taškāne, dēla Mareka sieva, par vīramāti stāsta: “Manā dzīvē mamma, kā es viņu visus šos gadus esmu saukusi, ienāca pirms 16 gadiem, īsu laiku pēc manas mammītes aiziešanas. Varbūt tāpēc es tik ātri pati sev pieņēmu, ka vīramāte tiks uzrunāta tieši tā — mamma. Bet varbūt tas radās tāpēc, ka mans pirmais iespaids par viņu nav mainījies — viņa kā gādīga putnu mamma savus putnēnus neredzamām saitēm saista ar savu ligzdu. Nemanāmi, bet vienmēr ir līdzās, ja vajag, apčubinās, dos padomu, palīdzēs, cik pašas spēkos. Gan bērni, gan viņu dzīvesbiedri ar visām atvasītēm cenšas katros svētkos pulcēties pie mammas mājās, kur nu jau sāk kļūt aizvien šaurāk, jo pulks sakuplojis.”
Mamma, savus bērnus audzinot, iemācījusi viņiem gan darba mīlestību un cieņu pret apkārtējiem, gan spēju cīnīties ar dzīves grūtībām un iet uz priekšu ar lepnumu par savu ģimeni, smejot, priecājoties, dziedot un dejojot. Jolanta saka milzīgu paldies par dēla audzināšanu — labāku vīru un tēvu savām meitām nemaz nevarētu vēlēties. Pats svarīgākais, kas piemīt visiem Mārītes auklējumiem, ir pienākuma apziņa — pret vecākiem, dzīvesbiedriem, draugiem un paziņām, pret jebkuru, ar ko saskaras.
***
Kad raksts jau bija pabeigts, saņēmu skaistu vēstuli no jubilāres meitas Justīnes, kurā bija arī vēlējums:
“Mammucīt! Labus, siltus vārdus jāprot pasacīt vienmēr, taču šī diena ir vēl viena iespēja tos teikt krāšņāk un skaļāk — paldies Tev par gādību un nesavtīgām rūpēm kopš pirmā dzīves mirkļa! Paldies par Tavu noturīgo mīlestību, par milzīgo ietekmi, ar kuru Tu esi ietekmējusi un turpini ietekmēt mūsu pasauli. Mēs novērtējam un pateicamies Tev arī par to, ka tikai tur, kur esi Tu, ir patiesās mājas — mūsu mājas! Lai šis gads Tev nes vairāk atelpas, prieka brīžu, un mēs, Tavi bērni, no sirds Tev vēlam spēku un veselību!” ◆
