Pēdējā laikā man rodas tādas apcerīgas domas. Tas laikam tāpēc, ka ārā bieži miglains laiks. Man šķiet, ka arī visa mūsu dzīve ir viena liela migla. Patiesībā tas ir ļoti labi, jo tu nekad nevari zināt, kas būs, kad tā nokritīs. Ja vispār nokritīs. Nu, piemēram, prezidenta vēlēšanu dēļ šonedēļ mazliet pašķīrās dzīves teātra priekškars — kandidēt atteicās Andris Bērziņš, bet vai tādēļ skats kļuva skaidrāks? Ne vella! Pat pieredzējuši eksperti — pilsoniskās sabiedrības pārstāvji — saka, ka Valsts prezidenta vēlēšanas izskatās miglā tītas.
Miglā tīts ir arī čekas maisu jautājums. Ik pa laikam tiek dots it kā signāls, ka teju, teju tos vētīs, bet nekā. Viss miglā tīts… Lietuviešiem gan šajā ziņā ir neinteresanti, viņiem skaidrība šajā jautājumā tika ieviesta jau pirms dažiem gadiem.
Un kur tad nu vēl tas skandāls ap Valsts kancelejas direktori Elitu Dreimani, kurai anulēta pielaide valsts noslēpumam. Arī dažiem deputātiem atteikta darbam nepieciešamā pielaide… Miglaini un mīklaini.
Pareizi savulaik dziedāja Ilmārs Dzenis: “Kā pa miglu mana dzīve iet…” Un jo tālāk, jo tā biezāka. ◆
