Apbrīnojami, kā jaunjelgaviete Vaira Lejniece ikdienu prot sabalansēt tā, ka pagūst izdarīt visu. Ja rodas jauni darbi, viņa prasmīgi “žonglē” ar tiem, neatstājot novārtā savu svarīgāko vaļasprieku — gleznošanu. Šobrīd paralēli ikdienas solim mājās un gleznošanai viņa veic arī brīvprātīgās darbu Eiropas Savienības Padomes Latvijas prezidentūras laikā notiekošajos pasākumos.
Krāsu valoda no paaudzes paaudzē
— Kā pievērsāties gleznošanai?
— Man vienmēr apkārt ir bijušas krāsas. Mamma ir ļoti laba audēja un rokdarbniece, viņa prot visu! Uzaugu starp krāsainiem izšuvumiem un dažādiem tamborējumiem. Mājās palīdzēju spolēt dzijas, salikt krāsu pārejas un veidot kontrastus. Radošās dotības mantotas no paaudzes paaudzē, arī mana meita izjūt krāsu valodu. Paulai padodas zīmēšana, un jau otro gadu viņa piedalīsies mākslas olimpiādē. Talantīgi ir arī ģimenes vīrieši. Paulas vectēvs ļoti skaisti zīmēja. Svētkos saņēmām apsveikuma kartītes, ko viņš sūtīja, esot izsūtījumā Sibīrijā. Tās bija izstrādātas ļoti filigrāni akvareļu tehnikā, viņa darbi bija mākslinieciski augstvērtīgi.
Pēc skolas beigšanas vēlējos iestāties Lietišķās mākslas vidusskolā, taču, lai tur tiktu, bija nepieciešami ļoti labi zīmēšanas pamati. Apmeklēju zīmēšanas kursus. Lai gan beidzu tos ar labiem rezultātiem, nodaļā, kurā vēlējos mācīties, bija pārāk liels konkurss. Kādu brīdi Holandē, Hāgā, man bija mākslas galerija, tad arī sāku gleznot. Gleznošana ir mans vaļasprieks kopš 2001. gada, pirms tam zīmēju ar zīmuli un pasteļiem.
— Tomēr aizgājāt mākslas ceļu?
— Pēc izglītības esmu tulce. Zinu angļu, holandiešu un mazliet arī spāņu valodu. Apgūt valodas bija mammas iniciatīva, viņa gribēja, lai man ir iespēja ceļot. Bez valodas zināšanām mūsdienās tālu nevar tikt, tādēļ mamma mani motivēja.
Māksla mani vienmēr ir interesējusi, tādēļ izmantoju izdevību, kad, mācoties filologos, radās iespēja Spānijā izveidot mākslas galeriju. Tur gan darbi nevedās, tādēļ devos uz Hāgu. Mākslas galerijas darbība prasa lielus finansiālus līdzekļus — veidojot dažādas izstādes, noturējos pusotru gadu. Daži profesionāli mākslinieki savās biogrāfijās ir pat pieminējuši manu galeriju. Izstādīti nebija mani, bet dažādu mākslinieku darbi, taču tieši tas mani pamudināja sākt pašai gleznot. Ar mākslu iespējams paust to, ko ar vārdiem pateikt nav iespējams. No malas šķiet, ka radošais process ir viegls, tikai, kad sāc, saproti, cik grūti tas ir. Metos procesā iekšā ar visu atdevi — tas bija burvīgi.
Ilgas pēc mājām bija neremdināmas, tādēļ atgriezos Latvijā. Neesmu no tiem, kas var dzīvot svešumā, nebaidos teikt, ka tā ir tēvzemes mīlestība, kas mani aicināja atpakaļ. Kaklā saskrēja kamols ikreiz, kad dzirdēju latviešu, lietuviešu vai igauņu tautasdziesmu, vēlējos atgriezties dzimtenē. Pieredze svešumā ļāva saprast, cik labi ir mājās, kur pat sienas palīdz. Tā ir mana vieta, no kuras esmu nākusi un kurā man ir jābūt.
Laika riti atjauno spēkus
— No jums staro pozitīvisms. Vai tas atainojas arī jūsu darbos?
— Tas ir tas, ko vēlos ar saviem darbiem paust — pozitīvo skatu uz dzīvi. Mums apkārt ir daudz bēdu un skumju, no tā nevajag novērsties un izlikties nemanām, tomēr ar pozitīvu domu var daudz ko mainīt. Labais vairo labo! Jaunjelgavas pilsēta pēdējos gados piedzīvojusi patīkamas pārmaiņas — sakārtots dambis un atjaunoti ceļi. Cilvēki ietekmējas un sāk skatīties uz saviem pagalmiem un sevi, lai pielāgotos apkārtnei, beigās visi strauti satek vienā upē. Ir man arī tādi darbi, kas tapuši dzīves drūmākos mirkļos, kuros jūtamas negācijas. Tik un tā darbam jābūt ar pozitīvu vēstījumu, nedrīkst vērotājam radīt nepatīkamas izjūtas.
— Kas dod iedvesmu un neļauj radošajam garam pazust?
— Dzīvoju laukos, un man visapkārt ir dabas skaistums. Laika riti atjauno spēkus, veidojot apļa kombināciju. Esmu bijusi vietās, kur ir tikai viens gadalaiks. Vienveidīgums rada tukšuma sajūtu. Pilnībai nepieciešams sajust visu dabas krāšņumu — Latvijas slapjo rudeni, auksto ziemu, ziedošo pavasari un bagātīgo vasaru.
Iedvesmojos no mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas darbiem. Esmu ar viņu sadarbojusies kā galeriste, man ļoti patīk, kā viņa strādā. Savos cienījamajos gados viņa ir saglabājusi jauneklīgu skatu, domu lidojumu, kuram pat jaunie studenti netiek līdzi. Tuvi ir arī holandiešu vecmeistaru darbi, kuros vērojamas apbrīnojamas gaismas un ēnu attiecības.
Vislabprātāk izpaužos eļļas tehnikā. Man patīk šī lineļļas vai terpentīna smarža. Aromāta ieskauta, jūtos kā priežu mežā.
Ar mākslu pasakām to, ko ar pankūku pannu nepateiksim
— Daži jūsu mākslas darbi apskatāmi Aizkraukles sporta centra izstādē “Trešdienu draudzenes pavasara sajūtās”. Jaunjelgavā netrūkst radniecisku dvēseļu?
— Kopā ar gleznošanas entuziastu grupu “Trešdienu draudzenes” esmu kopš pirmās nodarbības. Liels paldies jāsaka bibliotekārei Vitai, kura mani uzrunāja. Uz nodarbībām nāk ļoti motivētas sievietes, pilnveidojam zināšanas, jo vēlamies radīt ko paliekošu. Visas esam sievas, mammas un pat vecmāmiņas, ar mākslu pasakām to, ko mājās ar pankūku pannu nepateiksim. Tā ir mūsu laika patiesā vērtība.
— Māksliniekiem raksturīgs bohēmisks dzīvesveids. Vai radošās izpausmes ietekmējušas arī jūsu ikdienu?
— Patlaban nestrādāju savā profesijā, tādēļ diena sākas ar rūpēm par saimniecību. Mums ir aitiņas, kurām nupat atskrēja jēriņi, vistas un truši. Meita darbojas vairākās ārpusklases nodarbībās, dejo Jaunjelgavas tautas deju kolektīvā “Kodoliņš”. Arī viņas aktivitātes aizņem daudz mana laika — mēģinājumi, koncerti un dažādi izbraukumi. Atkarībā no noskaņojuma un apgaismojuma priekšpusdienā gleznoju. Tas ir mans radošais laiks, pēc kura seko pusdienu gatavošana un turpinās mājas dzīve.
Labprāt lasu un klausos mūziku. Mani patīk vinila formāts. Vīram Aldim ir liela — vairāk kā 6000 — plašu kolekcija. Literatūrā mani saista Anšlava Eglīša daiļrade, patīk, ka viņš pats ir ilustrējis savus darbus. Ar dažu līniju palīdzību panākts vēlamais rezultāts. Lasītājs tēlu redz tieši tādu, kādu autors gribēja pasniegt ar vārdisko vēstījumu.
Pūrā tautastērps
— Zinu, ka esat regulāra viešņa Saeimā. Ko tur darāt?
— Saeimā veicu brīvprātīgo darbu, kas ilgs visu Latvijas prezidentūras laiku Eiropas Savienības Padomē. Politika mani interesē, nevēlos būt vienaldzīga savas valsts pilsone. Esmu latviete, un man ir sava nostāja — valstij jābūt brīvai un mūsu valodai dzīvai. Iesaistos šādās aktivitātēs pēc principa “kurš gan cits, ja ne es?”.
Nesen Ķīpsalā bija liela drošības konference. Man bija iespēja klausīties dažādus runātājus, to vidū bija arī cienījami lektori. Veicot brīvprātīgo darbu, strādāju kopā ar studentiem un pārstāvjiem no nevalstiskajām organizācijām. Visi ir ieinteresēti notiekošajā, pozitīvi un jauki. Pavadot laiku līdzās jauniešiem, jūtos par desmit gadiem jaunāka. Darba pienākumi mums ir sadalīti pa grupām, es strādāju protokolu nodaļā pie transporta. Manos pienākumos ietilpst palīdzēt deleģētajiem viesiem no ārvalstīm. Palīdzu komfortabli justies Rīgā, atrast ceļu un dodos līdzi ekskursijās. Lai gan muzejos un dažādos apskates objektos ir profesionāli ekskursiju vadītāji, ar mani viesiem notiek neformālais kontakts, tādēļ man ir jābūt Latvijas vizītkartei.
— Tā ir tikai interese par politiku vai kas dziļāks?
— Esmu savas valsts patriote. Regulāri piedalos arī 16. marta pasākumos. Nav godīgi, ka vienīgi latviešu tauta tiek vainota visās šausmās, kas toreiz notika. Es iestājos par vēsturisko taisnību.
Nozīmīgos svētkos velku tautastērpu. To 1989. gadā saņēmu balvā, uzvarot konkursā “Vidzemes zeltene”. Tas ir tērps, ko velku Līgo svētkos, Ziemassvētkos, kā arī 18. novembra svinībās. Tautastērps ir svarīgs mūsu senču mantojums, ikviens tā nēsātājs izjūt lepnumu un stalti iztaisno muguru — es esmu latvietis.
Ikdienā esmu sākusi rotāties ar saktu vai arī valsts karoga piespraudīti. Jūtu, ka tā vajag, šie simboli sniedz man spēku. Mēs sākam apzināties savu vērtību un izpaužam to ārēji, latvju zīmes kā aksesuāri kļūst arvien aktuālāki.
— Vai ar tik piesātinātu un daudzpusīgu ikdienu pietiek laika arī kam citam?
— Viens no ģimenes vaļaspriekiem ir ceļošana. Latvijā dodamies uz vietām, kurām ikdienā braucam garām, kā, piemēram, Visgala kapsēta, kur atdusas Kalpaks. Pavasarī mums ir tradīcija — kad bērziem lapiņas plaukst kā mazas peļu austiņas, apbraucam loku pa Sēliju. Labprātāk baudu dabas objektu skaistumu nekā drūzmējos ar ekskursantiem. Kombinējam braucienus tā, lai ikvienam ģimenes loceklim būtu interesanti. Ja ir iespēja, vienmēr apmeklēju mākslas galerijas, muzejus un grāmatu veikalus. Tie daudz pastāsta par pilsētu un vietējo kultūru.
Esam futbola fani, turam īkšķus par savējiem un dodamies futbolistus atbalstīt arī uz ārzemēm. Skatīties Latvijas Futbola federācijas mačus esam bijuši Holandē, Čehijā un Portugālē.
Nepiepildīts sapnis, kuru nākotnē vēlos realizēt, ir iemācīties spēlēt bungas. Vīrs smejas, ka mums ir arī pensionāru projekts priekšdienām. Blakus mājai esošajā klētī vēlamies izveidot vinila skaņuplašu muzeju. ◆
