Dzīvojot slēgtā telpā, ne vienmēr nozīmē, ka jūs esat norobežojies no jebkādas dzīvās radības. Vismaz Annas kundze to zina droši. Pati to piedzīvoja savā dzīvoklī.
Anna ir pensionāre, kurai gandrīz astoņdesmit. Sirmā kundze dzīvo labiekārtotā dzīvoklī un par vientulību nesūdzas. Tā viņai kļuvusi teju vai par labāko draudzeni, jo ir taču grāmatas un seriāli, un viņa pieradusi izdzīvot tajos attēloto varoņu dzīves. Varbūt arī tāpēc nealkst pēc draudzeņu pulciņa. Reizi pa reizei viņas mieru iztraucē dēls ar savu ģimeni, un viņas ārpasaules komunikācijai ar to pietiek. Taču ne vienmēr dzīvot vienatnē nozīmē, ka tā ir. Kā no gaisa var nokrist negaidīts ciemiņš. Vismaz Annas kundzei tā gadījās… Gandrīz vai Hičkoka filmas cienīgs sižets.
Kopš dēla pēdējā apciemojuma Annas kundze, aizslēgusi durvis ar divām atslēgām, no mājas neizgāja četras dienas. Vienvakar, paēdusi vakariņas un noskatījusies kārtējo seriālu, viņa devās uz vannasistabu. Taupības nolūkos viņa gaismu neslēdza, jo pietika ar gaiteņa apgaismojumu. Pavērusi durvis, viņu teju vai skāra sirdstrieka. No vannasistabas stūra zvēroja divas smaragdzaļas acis. Annas kundze sastinga, šķiet, no pārsteiguma tāds pats sastingums bija pārņēmis arī “nezvēru”… Sekundes vilkās kā gliemeži, un tad viņš ar skaļu brēcienu, kā Annai šķita, metās viņai virsū, taču pazibēja garām un aizskrēja uz istabu. Tad nu beidzot kundze saprata, ka nezvērs nav nekas cits kā melns kaķis. Pusstundu viņa to dzenāja pa dzīvokli, līdz dabūja ārā. Tonakt allaž labais miegs Annas kundzei bija pazudis un atgriezās tikai ap pieciem rītā.
Kā kaķis bija nokļuvis trešā stāva dzīvokļa vannasistabā? Pēc mājas renovācijas bija palikusi neaizmūrēta kanalizācijas šahta. Lai gan caurums šķita neliels, acīmredzot kaķim tas netraucēja doties “izlūkgājienā”.
Tagad Annas kundze, atstāstot šo notikumu kādās viesībās, šķiet, vēlreiz pārdzīvoja tā vakara izjūtas, piebilstot: “Trakākais, tas kaķis bija melns!” Tieši kā spoku stāstiņā.