Pavasaris ir klāt, un nav ko vairs gulšņāt. Tas attiecas uz tiem copmaņiem, kuriem ziemas cope nepatīk, bet, tiklīdz virs galvām nokliedzas pirmie mājup lidojošie gājputni un upēs sakustas ledus, tā šis īpašais vasaras makšķernieks sarosās un sāk pārcilāt inventāra krājumus.
Uz vimbām!
Kura no Latvijas upēm ir pirmā, kas katram makšķerniekam liek pavasarī satrūkties un aizdomāties par vimbām? Protams, Venta. Es neapšaubu Gauju, bet šeit vimbu ir krietni mazāk un noķerto zivju izmērs ir zivju inspektoriem labs darba lauciņš. Praktiski jau kopš februāra sākuma Ventā ir sarosījušies copmaņi un kā licencētās, tā brīvās no naudas nodevām zonās mēģina atrast vietas, kur vimbas ir piestājušas atpūtai, lai nebūtu nemitīgi jāšķērdē spēki cīņā ar palu straumi.
Šoreiz vēl nestāstīšu, kā var piebarot un pieturēt uz vietas šīs straujās sudraba bultas, bet pieminēšu dažus faktus tiem copmaņiem, kam nav pacietības sagaidīt pavasari, bet ir vēlme sameklēt vietas, kur vimbas ir pašreiz.
Pavasara sākums, pavasara beigas
Vimbas mierīgi uzturas aizstraumēs, bedrēs un zem sēkļu joslām, jo te ir mierīgāk. Līdz ar to katram makšķerniekam, kas nepazīst noteiktās upes gultni, ir visai sarežģīti atrast vietas, kur patiesībā ir daudz šo zivju, bet tuvākajā apkārtnē to vienkārši nav. Tas ir kaut kas ļoti līdzīgs plekstu copei jūrā, kad esi atbraucis ar kolēģiem un tiek samests vismaz 10 gruntsmakšķeru, bet zivs atveras tikai uz dažām, kaut arī sistēmas un ēsmas ir pilnīgi vienādas. Vienkāršāk izsakoties, zivs ir jāmeklē. Kā to izdarīt?
Pašreiz, kamēr vimba nav aktīva, tā meklējama aizstraumes vietās. Šajā gadījumā pat nav svarīgi, vai tur ir bedre vai vienkārši tā ir aiz upes pamatstraumes līkuma. Šādās vietās vimbas noteikti būs.
Vēl labāk, ja aizstraumes sānos ir padziļinājums. Šādās vietās ir ne tikai vimbas, bet arī brekši, sapali un vēdzeles. Marta vidū zivis uz barošanos un kustībām ūdenī ir vēl ļoti kūtras. Līdz ar to nodarboties un tērēt naudu iebarošanai praktiski nav vajadzības. Drīzāk var sabojāt visu copi, jo zivs nedaudz iekodīs un neliksies vairs ne zinis par jūsu piedāvāto ēsmu uz āķa.
Pludiņš vai gruntsmakšķere
Pašlaik tie, kas brauc uz vimbām ar tādu pašu inventāru kā vēlāk pavasara otrajā pusē (aprīlī, maijā), var diezgan droši palikt ar tukšu lomu. Vimbas cope ir ļoti izsmalcināti delikāta. Ar gruntsmakšķeri, turklāt diezgan parupjā sistēmā, šajā laikaposmā pie upes nav, ko darīt. Protams, var jau gadīties izņēmums, bet parasti zivis ķer tas, kas zvejo ar pludiņmakšķeri.
Varu izstāstīt interesantu gadījumu no šīgada pēdējās copes, kas notika pirms kādas nedēļas. Divatā aizbraucām uz zināmu vietu. Protams, zināšanu līmenis ir pietiekami augsts, lai standarta gruntsmakšķeres neņemtu līdzi. Inventārs ir līdz 120 gramu smagu fīderu un pludiņmakšķeru. Iesēžamies jau gadiem sev pārbaudītā upes krasta vietā un, riktējot rīkus, vēroju upes plūdumu. Ūdens līmenis ir samērā zems, kas raksturīgs šīgada laikapstākļiem, tāpēc iezīmējas arī zemūdens gultnes reljefa kontūras. Te nav tik ierasti pievilcīgās atstraumes pārejas uz bedri, bet gan turpinās sēklis, kas ūdens plūdumā uz leju pāriet aizvien lielākā dziļumā.
Mans kolēģis izlemj sākt ar vieglo fīderi (80 g). Savukārt es izstumju sešmetrīgu bolonēzi. Brīdi pārcilāju savas pieredzes atmiņas un uzlieku vienu no “Cralusso” pludu versijas, ar kuru esmu bieži vien veiksmīgi startējis arī Latvijas pludiņmakšķerēšanas mačos. Tas ir tāds īpašs pluds, kas, pateicoties savam izpildījumam, nenāk pie krasta pat straumē. Aptuveni ar 10 makšķeru iemetieniem noregulēju pareizo dziļumu. Tā kā straume nav liela, bet tomēr diezgan jūtama, izvēlos 70 centimetru garu pavadiņu ar plastmasas mormišku koši zaļi dzeltenā nokrāsā. Pludiņa izsvarojums ir seši grami, un, uzspraužot uz āķa motili + pārīti balto, sāku lēnām vadīt ēsmu uz atstraumes un mierīgā ūdens robežas.
Starp citu, pa to laiku, kamēr es regulēju dziļumu, mans kolēģis uz fīdera ir izvilcis ap 900 gramu smagu vimbu, kas vienā brīdī man liek aizdomāties, vai esmu izvēlējies pareizo makšķeri.
…ir aizritējusi stunda. Esmu nomainījis savu īpašo pludu pret parasto “vimbenieku”, ko es saucu par cigāru. Esmu plastmasas mormišku nomainījis pret parasto āķi. Uzlicis 120 centimetru garu pavadiņu. Tajā pašā laikā kolēģis, izvilcis savu vienīgo vimbu, stundas laikā vairs nav redzējis ne copes.
Taču sajūtas un intuīcija saka — zivs te ir, bet kā noķert? Vēlreiz atlieku atpakaļ straumes pludu, bet šoreiz visu konstrukciju izveidoju tā, ka pludiņa peldspēja ir seši grami, bet zem tā uzlieku slīdošo svinu, kas ir par trim gramiem smagāks. Pavadiņas garumu atkal samazinu līdz 70 centimetru un piesienu atpakaļ plastmasas mormišku ar sestā numura āķi. Šoreiz uz āķa uzlieku “polieti” (mākslīgi audzētu mēslu slieciņu). Sanāk kaut kas līdzīgs ļoti jutīgai grunts makšķerītei. Nosēžu minūtes 15, nervi neiztur un, neredzējis ne copes, ceļu makšķeri no ūdens laukā. Tagad gan man ir aizdomīgs izbrīns, ka uz āķa no slieciņas ir pāri palikušas tikai skrandas. Atkārtoju jau iepriekš darīto, bet šoreiz ļoti rūpīgi vēroju savu pludiņu, jo parasti un ierasti vimbas tvēriens ir ātrs un nepārprotams. Vienā brīdī pludiņa antena no četriem centimetriem, kas ir virs ūdens, tā nedaudz iegrimst. Vismaz man tā šķiet, tāpēc nav īpaši, ko zaudēt, un piecērtu. Smalkais bolonēzes spices gals zibenīgi sametas līkumā, es jūtu, ka bez manis un tārpiņa te ir pieteikusies vienā saiknē vēl kāda dzīva radība. Pēc mirkļa krastā jau spirinās skaista mana pirmā šīs sezonas vimba.
Cik vimbu tajā dienā noķēru, nav svarīgi. Galvenais, ka atradu iemeslu, kāpēc zivs it kā nekodās, un tas izrādījās pavisam vienkāršs un bija saistīts ar smalku pieeju, ko nevarēja ievērot pat makšķerējot ar tik jutīgo fīdera spicīti.
Tas šim brīdim viss. Drīzumā atkal došos uz Ventu, jo vimba noteikti ir viena no manām zivīm jau vairākus gadu desmitus.
Ne asakas jums!
