Nereti dzīvnieku rakstura īpašības pielīdzina cilvēkiem, piemēram, lai raksturotu nesaticīgus, kašķīgus ļaudis, saka: “Viņi jau dzīvo kā suns ar kaķi!” Vitolda kunga ģimenē mītošie dzīvnieki ir apliecinājums, ka šis salīdzinājums ir gaužām aplams. Viņaprāt, pareizi būtu teikt: “Kaut jūs dzīvotu tikpat draudzīgi kā suns ar kaķi!”
Vitolds ir mednieks, tādēļ saprotams, ka ģimenei ir taksis. Reksim jau ir pieci gadi. Pēc rakstura viņš ir ļoti draudzīgs un ņiprs, bet, nedod dievs, ja pagalmā parādās kāds svešinieks kaķa izskatā — tas tiek aiztriekts uz visām četrām debesu pusēm. Bet kāda kaķene, it kā gribēdama niknajam sargam atriebties, viņa teritorijā esošajā šķūnītī pasaulē laida četrus kaķēnus. Viņas vieglprātības sekas gaismā nāca tikai tad, kad kaķēniem jau bija atvērušās actiņas. Ko nu? Trim minčiem atrada saimniekus, bet viens palika lieks. Nesūtīs taču tik lielu uz “jūrskolu”. Vitolda kungs nespēja pretoties sievas gribai, kura uzstāja, ka runčuks jāņem savā aprūpē.
Miķelis, tā nosauca jauno iemītnieku, ar lēmumu visnotaļ bija apmierināts, mīlinājās ar saimniekiem un īpašas raizes viņiem nesagādāja. Taču Reksis gan sākumā pret svešinieku no ienaidnieku frontes ieņēma kareivīgu pozīciju. Saimnieki savus četrkājainos draugus iesprostoja katru savā istabā, bet dzīvnieku īsajās tikšanās reizēs bija miertiesnešu lomā. Reksis pamazām secināja, ka ar riešanu un trača celšanu neko nepanāks, izdevīgāk tomēr draudzēties. Tagad istabu durvis ir vaļā un ģimenē galvenais noteicējs ir Miķelis. Viņš pirmais pagaršo, kas labs ēdiena bļodiņā. Miķelim īpaši tīk barība “Felix”. Parasti viņš no tās apēd želeju, bet gaļas gabaliņus atstāj Reksim.
Vislabāk draugiem patīk spēlēt “sunīšus”. Istabā gan nav tik ērti — bieži gadās kaut ko apgāzt, toties ārā ir plašums. Parasti gan vispirms laukā izskrien Reksis un pārbauda, vai pagalmā nav ieklīdis kaimiņu resnais runcis, pēc tam iznāk Miķelis, un tad tik sākas! Dažkārt runcis pusskrējienā pēkšņi apstājas, pagriežas un iecērt Reksim pliķi, un prom ir! Kad Reksis ir noguris, viņam reizēm patīk palīst zem segas, bet Miķelis tad viņu rausta aiz astes un aicina uz skriešanās sacīkstēm. Kad viņi tā pamatīgi iztrakojušies, tad abi iet saimnieces gultā gulēt, bieži vien cieši piespiedušies viens otram. Tā vien šķiet, ja prastu runāt, viens otram teiktu: “Cik labi, ka man ir tāds draugs!”
