Latvijas Logopēdu asociācijas “Gada logopēda balvu 2014” saņēmusi A. Upīša Skrīveru vidusskolas logopēde Marianna Miška, kura logopēdijai veltījusi visu savu darba mūžu. “Izglītības sistēmā ir daudz dažādu standartu, kas jāievēro, taču es savā darbā vienmēr esmu uzsvērusi: standarts ir papīrs, bet mēs mācām bērnu — tas ir pamats un priekšnosacījums visam,” pārliecināta logopēde.
Skola atvērta jaunajam
Marianna Miška ir A. Upīša Skrīveru vidusskolas absolvente. Mācību iestādē atgriezusies 1972. gadā pēc augstskolas beigšanas, kur sākusi strādāt kā latviešu valodas un literatūras skolotāja. 1975. gadā atvēra Skrīveru logopēdisko punktu, otrs tāds bijušā Stučkas rajona teritorijā tolaik darbojās Stučkas 2. vidusskolā.
“Atskatoties daudzus gadus atpakaļ, jāuzsver, ka A. Upīša Skrīveru vidusskola jau tolaik bija tālredzīga un atvērta visam jaunajam. Arī pārliecība, ka skolā vajadzīgs logopēds, to apliecina, turklāt mēs bijām vieni no pirmajiem, kas sāka šajā jomā strādāt. Lai gan pirms 40 gadiem logopēdija Latvijā vēl bija kas jauns, mums jau veidojās labi speciālisti un mūsu zināšanas augstu novērtēja, 1983. gadā rīkojot tieši Latvijā I Vissavienības logopēdu kongresu. Arī pagājušajā gadā Latvija organizēja I Baltijas valstu
logopēdu kongresu, bet šomēnes II kongress notiks Lietuvā,” stāsta skrīveriete.
“Zīlīti” pērk desmit eksemplāros
Pirmie darba gadi logopēdijā pagājuši, braukājot pa apkārtnes skolām. Skolotājas Mariannas pārziņā bija Daugavas kreisais krasts. Salīdzinot iespējas, materiālo bāzi toreiz un tagad, ir jūtama krasa atšķirība. “Darbs tolaik bija jāsāk no nulles, bija labas teorētiskās, bet ne praktiskās zināšanas. Nebija nekādu materiālu, arī iespējas tos iegūt ierobežotas, tāpēc ļoti daudz materiālu darbam esmu izstrādājusi pati. Man tolaik bija “mājas manufaktūra”, kuras darbībā iesaistīju gan vīru, gan meitu. Sitām caurumus, griezām un līmējām, atceros, ka pirku žurnālu “Zīlīte” desmit eksemplāros, ja tur bija skaistas bildes, ko var izgriezt. Bija laiks, kad strādāt braucu uz Koknesi, Jaunjelgavu, Pļaviņām, arī uz Neretu, kad autobusa biļete maksāja nieka 90 kapeiku. Materiāli bija jāņem uz skolām līdzi portfelī, ir gadījies, ka lietū un sniegā ūdens ticis somā un viss darbs pagalam,” atceras skolotāja.
Jāmeklē jauna darba forma
Agrāk mācību gada sākumā Mariannas kundze apmeklēja visas apkārtējās skolas, apzināja bērnus, kuriem ir valodas traucējumi. Kopš 1990. gada skolotāja strādā uz vietas Skrīveros, jo šodien logopēdi jau ir katrā skolā, arī pirmsskolā, tāpat skolotāja teic, ka īsti neredzot tam jēgu. “Lielu darbu izdara pirmsskolas logopēds, pie manis nonāk pirmklasnieks, un varam strādāt jau ar konkrētiem defektiem. Šobrīd 1.— 4. klasē man ir četras grupas, strādāju ar maksimālo bērnu skaitu, līdz ar to jādomā par pilnīgi jaunu darba formu. Vairs nav tā, ka jālabo tikai izruna, lielai daļai bērnu tā jau labota bērnudārzā, daudz strādājam ar rakstu valodu. Mūsdienu bērni ļoti atšķiras. Daudz laika pavadot pie datora, viņiem trūkst “dzīvās” komunikācijas, līdz ar to viņiem ir ļoti nabadzīgs vārdu krājums, bērni nezina sinonīmus, bet “mazos” vārdiņus raksta kopā, trūkst izpratnes.”
Izteikta flegmatiķe
Logopēde stāsta — darba mūžā nekad nav uzsvērusi, ka logopēda kabinets ir vieta, kurā labo bērna defektus, norādot uz tiem: “Tieši pretēji — esmu piedzīvojusi, ka bērni ar nodomu sāk rakstīt ar kļūdām, lai varētu turpināt nākt uz logopēdijas nodarbībām. Viņiem patīk rotaļas, veids, kādā mācāmies, un bērni šurp nāk labprāt. Pēc temperamenta esmu izteikta flegmatiķe ar nelielu sangviniķa devu — tas noteikti ir bijis svarīgi, jo visu, kas noticis, esmu uztvērusi ar milzu pacietību un mierīgi. Citādāk ar bērniem nevar — ja viņi justu, ka esmu “uzvilkta”, satraukta, neapmie-
rināta, mums nekas neizdotos. Es varu izstrādāt darba plānu nedēļai vai mēnesim uz priekšu, taču viss atkarīgs no bērna — ja pie kaut kā jāatgriežas, ja jāuzkavējas ilgāk, tad tā arī darām.”
Bijuši dažādi “profesori”
Skolotāja teic, ka ikdienā cieši sadarbojas ar klašu audzinātājiem, seko līdzi, vai bērns to, kas “izlabots” logopēdijas kabinetā, turpmāk prot lietot arī klasē, piemēram, rakstot diktātu. “Manā pieredzē ir bijuši dažādi “profesori”, kuri diktātā saliek divskaņiem garumzīmes, lai gan pie manis visu bija iemācījušies. Ja bērns man stāsta, ka nesaprot kaut ko, es viņam pretī — nevar būt! Ja ir grūtības izrunāt kādu skaņu, ar mēlīti vingrināmies tik ilgi, kamēr izdodas, jo, izrādās, katrs var ar mēlīti aizsniegt degungalu, tiklīdz mēlīte lokās, tā arī var veidot pareizas skaņas. Izrunājam neskaidro, bieži meklēju citu ceļu, arī ar rotaļām, lai vieglāk iemācītu un paskaidrotu.
Galvenais — ne tikai skolotājam, arī vecākiem ir iejusties bērna “ādā”, jāsaprot, kā viņš jūtas, kā uztver šo pasauli, lai kopā spētu viņam palīdzēt attīstīties, pilnveidoties un augt,” pārliecināta Marianna Miška.
