Esmu jūsu avīzes abonente pirmo gadu. Katru numuru izpētu ar interesi, tādēļ arī 26. marta numurā 8. lappusē pamanīju I. Sudares rakstiņu.
Bildē redzamais priekšmets, kuru kolekcionārs uzskata par stampiņu, mani burtiski uzrunāja — es neesmu stampiņa!
Arī manās dzimtajās mājās Mazsalacā ir šāds koka darbarīks. To sauc par bungājamo un izmanto veļas bungāšanai. Atceros savu vecvecmammu, kura uz liela bluķa bungāja ciešā rullī satītus asus lina palagus. Pēc tam tie bija mīksti un patīkami. Mēs ar brāli tā bungājām savas džinsa bikses, lai padarītu mīkstākas pēc mazgāšanas. Darbojas ļoti labi, tikai jāuzmanās, lai neuzsistu pa pogām.
Iespējams, šāds koka veļas bungājamais ir raksturīgs tieši Ziemeļvidzemei, un izsūtītie cilvēki, kuri to izgatavoja Sibīrijā, bija no Vidzemes. Tas ir minējums.
Protams, tas izskatās kā stampiņa, un arī pati ar to esmu stampājusi kāpostus, bet īstais lietojums tomēr ir izžāvētas veļas apstrāde. Ja vajag kādu audumu padarīt mīkstu, ņemu savu bungājamo, ko uzdāvināja tēvs, un jūtos lepna par tādu unikālu darbarīku.
Varbūt “Staburags” var regulāri rakstīt par senām lietām? Lasītāji noteikti vēl ar daudz ko var dalīties, jo Latvija, kaut maza, tomēr ir bagāta ar atšķirīgām tradīcijām dažādos novados. Šis ir mans, Sēlijā dzīvojošas vidzemnieces, stāsts.
***
Aicinām lasītājus atsaukties sunākstietes ierosinājumam un “Staburagam” pastāstīt senu lietu stāstus no savas dzimtas vēstures.
