Pļaviņu novada ģimnāzijas 12. klases skolniecei Sintijai Silagailei viens eksāmens skolā jau nokārtots. Priekšā mācību gada noslēgums, pārējie eksāmeni, izlaidums, un vidusskola būs pabeigta. Sintija atzīst, ka gribas ātrāk nokārtot visus pārbaudījumus, bet ir arī mazliet skumji, ka šis dzīves posms drīz būs beidzies. Sintiju un viņas darbus daudzi iepazinuši dažādos literāros konkursos. Viņai ir arī citi talanti, tāpēc šo meiteni skolā noteikti atcerēsies arī pēc gadiem. Par to saruna ar Sintiju.
Vēlas mēģināt
— Vai jau skaidri zini, kur mācīsies pēc skolas beigšanas?
— Sākumā bija vairāki varianti, bet pēc izstādes “Skola 2015” Rīgā apmeklēšanas daži atkrita. Tā bija laba iespēja uzzināt par izvēlētajām mācību iestādēm un parunāties ar cilvēkiem, kas palīdzēja izvēlēties. Tagad ir divi varianti — žurnālistika vai kino producēšana un režija. Dokumentus plānoju iesniegt divās augstskolās, un tad jau redzēs, kur būs lemts mācīties.
— Pamēģināts darboties abās jomās?
— Rakstīt man vienmēr paticis, arī sarunāties ar cilvēkiem, tāpēc domāju, ka žurnālistika man varētu būt piemērota. Savukārt kino saista jau sen — ne tikai skatīties filmas, bet analizēt procesus un ģenerēt idejas. Šobrīd gan nav bijis iespējas tās daudz īstenot, ko vēlos piepildīt. Iepriekš Latvijā nebija kino producēšanas studiju programmas, un to varēja mācīties Krievijā vai kādā Eiropas valstī, kas būtu sarežģītāk. Tagad šī iespēja ir arī Latvijā, tāpēc vēlos mēģināt.
— Šobrīd pasaule mums vaļā. Negribas studēt ārzemēs?
— Gribas, bet šo vēlmi stipri ierobežo finanses. Lai dotos pasaulē, ir jābūt ļoti lielai pārliecībai par to, ko vēlies. Citādāk sapņi var izšķīst kā burbuļi.
Jūtas kā aizvējā
— Ir vēlme ātrāk nokļūt lielajā dzīvē?
— Jau iepriekš atskārtu, ka manī nav vēlmes pēc iespējas ātrāk tikt projām no skolas. Tieši pretēji. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kurš sūkstās, ka Pļaviņās nav daudz, ko darīt, tomēr apzinos, ka tā ir vieta, kur jūtos kā aizvējā — te ir mana ģimene, draugi. Lai arī rudenī nedošos tālāk par Rīgu, vienalga dzīve mainīsies par 180 grādiem, kas rada satraukumu. Tā gribas vēl baudīt bezrūpīgās dienas mājās.
— Kādi bijuši skolas gadi? Biji aktīva skolniece?
— Man vienmēr paticis darīt kaut ko paralēli mācībām — mūzikas skolā pabeidzu klavieru klasi un arī mākslas skolu, rakstu dzeju, stāstus, piedalos runas pulciņā, dziedu korī. Šobrīd manī iestājies tāds kā radošais tukšums — cenšos sakārtot domas “plauktiņos”, lai saprastu, ko no tā visu vēlos darīt turpmāk. Tas viss ir jauki, bet, ja ir tik daudz interešu, tad ar laiku grūti saprast, ko turpināt attīstīt, jo nevar jau dzīvē pilnvērtīgi darīt visu. Citādāk līdz galam nebūs nekas. Tomēr, ja skolotāji ko piedāvā darīt, labprāt iesaistos, jo tas ir interesanti un, visticamāk, dzīvē kādā brīdī noderēs. Tā visa ir pieredze, kaut arī dažkārt neveiksmīga. Tad ir
iemesls padomāt, kā rīkoties citās situācijās. Mūsu klase ir ļoti radoša, ar spilgtām personībām, cenšamies viens otru atbalstīt. Turamies kopā ne tikai skolā, bet arī ārpus mācībām. Dažkārt braucam ar velosipēdiem, dodamies piknikā vai sarīkojam kino vakaru pie manis mājās.
— Kā tev šķiet, ko vajadzētu mainīt izglītības sistēmā? Piemēram, uzdot mazāk mājasdarbu?
— Arī, jo neredzu tiem lielu jēgu. Mājasdarbu apjoms gan vairāk atkarīgs no katra skolotāja. Šajā ziņā neesmu bijusi ļoti uzcītīga…
Kad pārvari, ir viegli
— Kā tagad vērtē — ir bērniem vērts izmēģināt tik daudz nodarbju?
— Noteikti, jo citādi nevar saprast, kas kuram der. Tomēr galvenais, lai cilvēks pats to grib darīt, nevis vecāku vai draugu ietekmē.
— Kā bija ar tevi pašu?
— Visas nodarbes bija mana izvēle. Kad mammai teicu, ka gribu mācīties mūzikas skolā, viņa mēģināja pat atrunāt, vai man nebūs par daudz un grūtu, vai tiešām to vēlos. Sākumā patika darīt visu, bet pienāca brīdis, kad negribējās. Tomēr, pārvarot šo posmu, viss atkal bija viegli. Grūti pateikt, kas no tā visa noderēs turpmākajā dzīvē, bet domāju, ka esmu tikai ieguvēja. Esmu liela brīvdomātāja un savu reizi kavēju stundas gan mūzikas, gan mākslas skolā, tomēr ar visu tiku galā.
— Ir jau arī vajadzīga uzdrīkstēšanās, lai rādītu savas prasmes plašākai auditorijai. Kas bija tava pirmā publika?
— Noteikti mamma, kurai stāstu un rādu, ko esmu paveikusi. Pirmo nopietnāko novērtējumu par saviem dzejoļiem saņēmu radošajā pulciņā Pļaviņu bērnu bibliotēkā. Tad rakstīšanai pievērsos nopietnāk.
— Kā uztver kritiku?
— Pozitīvi, ja tā ir konstruktīva. Ja jūtu, ka cilvēks ko negatīvu izsaka savu slikto emociju iespaidā, tad cenšos to uztvert vieglāk. Kopumā kritika ir laba lieta, un viskritiskākā pret sevi esmu es pati. Tad citi palīdz nobremzēt manas emocijas. Katram mums ir tiesības paust savu viedokli, bet ir arī “jāstāv” aiz saviem vārdiem, tāpēc sadusmo anonīmi komentāri. Ne jau vienmēr esmu rīkojusies tikai pareizi, bet cenšos uzņemties maksimālu atbildību par saviem darbiem. To gribu sagaidīt arī no citiem.
Ceļojums laikā
— Tagad patīk palasīt to, ko rakstīji pirms vairākiem gadiem?
— Dažkārt iznāk, un tad nereti gribas saķert galvu! Tomēr cilvēks mainās, un desmit gados domas un pasaules uztvere jau ir citādāka. Interesanti paraudzīties, kā mainījusies mana pasaules uztvere. Tas ir kā ceļojums laikā.
— Šobrīd daudz lasi dzeju vai citu literatūru?
— Daru to labprāt, bet ne viss, ko izlasu, man patīk. Tā ir ar daudziem atzītu rakstnieku darbiem. Tomēr, ja es tajā nesaskatu nekādas “pērles”, citi, iespējams, domā atšķirīgi. Man patīk nopietni darbi, bet gribas arī palasīt kaut ko vieglāku. Katram žanram ir piemērotākais laiks, kad tas saista.
— Vai atliek laiks citiem vaļaspriekiem?
— Tie bieži nāk un iet. Vienubrīd izdomāju, ka gribu iemācīties šūt, un modelēšu tērpus. Tomēr kaut kas neizdevās, un šī ideja “aizplūda” projām, dodot vietu kaut kam citam. Tomēr ir tādas paliekošas lietas, piemēram, kino. Skatīties filmas neapnīk, bet meklēju alternatīvākus stilus.
— Gribētu, lai Pļaviņās atkal būtu kino?
— Noteikti. Manuprāt, ir liela atšķirība — skatīties filmu televīzijā, datorā vai kinoteātrī. Tā ir cita atmosfēra un arī lielāks emocionālais pārdzīvojums. Tas ir, kā izdzīvot vienu sapni kopā ar daudziem cilvēkiem.
— Kā vērtē kino šobrīd Latvijā?
— Vienmēr kāds kritizē šībrīža mūziku, mākslu un arī kino. Tomēr domāju, ka labs kino ir vienmēr, tikai tas nereti atšķiras no tā, ko publika pieprasa visvairāk. Katram jau izjūtas par to, kas ir labs vai slikts, atšķiras. Šķiet, ar tiem resursiem un iespējām, kas mums ir Latvijā, filmu uzņemšanā cenšas panākt maksimālo, bet ne vienmēr tas attaisnojas. Tāpēc rodas sajukums — it kā ir daudz, bet tomēr nekā prātīga un ar naivu pieskaņu. Varbūt tas ir iespēju un prakses trūkums, bet varbūt šie darbi vienkārši atspoguļo mūsu nacionālo iezīmi. Neizprotu, kas cilvēkus saista seriālā “UgunsGrēks”, bet, iespējams, tās emocijas daudziem ir tuvas.
— Vai Pļaviņas ir vieta, kur nākotnē vēlēsies atgriezties?
— Tas šobrīd ir sarežģīts jautājums. No vienas puses jā, lai redzētu, kā laika gaitā viss mainās un attīstās. Tā nav tikai vieta, bet pilsēta, ar ko saistīsies patīkamas atmiņas. Mazpilsēta vai lauki ir laba vieta, kur atpūsties, bet jūtu, ka šobrīd manam radošumam vajag plašāku ieskrējienu — lielpilsētu.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Sintija Silagaile.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1996. gada 23. janvāris,
Aizkraukle.
DZĪVESVIETA:
Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA:
mācās Pļaviņu novada ģimnāzijas 12. klasē.
ĢIMENE:
mamma Sandra, tētis Jānis un brālis Edvards.
VAĻASPRIEKS:
kino skatīšanās un grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME:
Ūdensvīrs.
