Sarmītes Rodes jaunākajā dzejoļu krājumā “Manī karsti pulsē laiks” ir ievietots arī dzejolis “Dēla vēstule mātei”. Tas ir veltījums 1949. gada martā izsūtītajiem. Autore pastāstīja, ka dzejolis tapis 2003. gadā, kad Bebros tika atklāts piemiņas akmens komunistiskā terora upuru piemiņai.
Dēla vēstule mātei
Visvairāk sāp man pavasarī,
Kad marta vējos brūns lazdas zars
Pāri gadiem un ledāju gālēm
Man, acis aizverot, pieri skar.
Uz īsu brīdi sastingušām krūtīm
Dzimtenes smaržu sajust ļauts,
Māt, vienu lazdas zaru sūti,
Laiks gaidot aiztek tā kā strauts.
Visvairāk pavasarī sāp,
Kad silta kā tavas rokas
Pār tēva tīrumiem migla kāpj.
Man neatgriezties, bet tik un tā,
Kad Jeņisejas krastos sniegi kūst,
Zem velēnām dusošam sadzirdēt,
Kā Daugavas ūdeņi plūst…
