(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. marta numurā.)
Dzimtās puses patriots
Izlasot atrodamo A. Osīša dzeju, jāsecina, ka dzejnieks ir savas dzimtās puses patriots, kuram Sēlija “ieaugusi sirdī”. Tas visspilgtāk izteikts dzejolī “Sēļupīte”:
“Zalviešu Zalvīte,
Sēļupīte mana,
Kamēr vien dzīvošu,
tava urdzēšana
caur sirdi čurkstināsies
un neapstāsies,
sacērtot mānīgo mūžu…
Lai kur es būšu,
te manas mājas.”
Ar sāpēm A. Osītis raksta par panīkušo Sēliju, pamestajām mājām:
“Te suņi nerej vairs un vistas
nekladzina,
No rītiem caurais skurstens
nedūmo.”
(“Pamestas mājas”)
“Uz manu dzimteni iet patukšs autobuss,
Sēž stūrī māmuļa ar lakatiņu
rokā.”
(“Kur Līvānmāju vienmuļība zeļ”)
Šos abus dzejoļus A. Osītis uzrakstīja pirms gadsimta ceturkšņa. Ko viņš teiktu tagad? Grūti spriest, jo Sēlijas lauki, ciemi, mazpilsētas kļuvuši daudz tukšāki.
Nevairās no
patiesības
Savā dzejā A. Osītis strikti iestājās par dzimto mātes valodu. Lūk, rindas no dzejoļa “Mātes valoda”:
“Pie tālās Zalvītes sen apklususi lakta,
kur tēvs reiz kala mūsu mūžu tā:
lai arī kādās nedienās
mēs smaktu,
mums neaizmirstos
mātes valoda.”
A. Osīša dzejai ļoti bieži ir kāds gluži dokumentārs pamats. Dzejnieks nevairās no smagas tam vai citam laikmetam neērtas patiesības ne situāciju tēlojumā, ne detaļās. Piemēram, dzejolī “Čigānkalna retro” kā dokumentālā kino kadros redzamas holokausta šausmas, bet balādē “Partizāni” — smagais brīdis, kad mežsarga mājā jaunai sievietei ar bērnu pie krūts partizāni atnākuši pateikt, ka sodījuši viņas vīru:
“Vīru jums nošāvām šonakt pie Melnupes priedēm,
steidzās par mums viņš
apsargiem ziņu dot.
Vāciešu vilciens netika
nolaists no sliedēm,
un tādas lietas jau nepiedod…”
No dzejolī “Spiestuvē” tā beigu daļā izvērstās domas secināms, ka autors iestājas pret 1934. gada 15. maija notikumiem Latvijā, kaut gan runa dzejolī ir par sociāldemokrātu partijas spiestuves slēgšanu.
Dzejolī “Spānijas fašistēns Rīgā” spilgti saskatāms fašisma ideoloģijas nosodījums. Savukārt dzejolī “Staļina migla” autors padomju totalitāro režīmu un staļinismu atzīst par lielāko ļaunumu.
Pa kādai romantiskai stīgai
A. Osīša dzejā ieskanas arī pa kādai romantiskai stīgai. Tādi ir dzejoļi “Nakts Ormaņkalnā”, “Zaļumballe Mēmeles līcī”, “Vien sirdi” un daži citi.
“Man vajag vien sirdi,
lai varētu skriet
un savu meiteni īsto
nest ilgi uz rokām.”
(“Vien sirdi”)
A. Osītis diezgan daudz uzrakstījis piemiņas un veltījumu dzejoļus. Dzejolī “Rakstnieka ābelnīcas” tiek pieminēts Jānis Jaunsudrabiņš, citā dzejolī ar dziļu saturisku jēgu sveikts dzejnieks Imants Auziņš dižgadmijā, dzejnieka paziņa no jaunības gadiem Valija Brutāne pieminēta jubilejā. Divus dzejoļus A. Osītis veltījis traģiski bojā gājušās jaunās dzejnieces Austras Skujiņas piemiņai.
Humānisma ideja strāvo no dzejoļa “Auputi” rindām, kad dzejnieka tēvs, braucot garām vācu karavīru kapiem pie Auputu mājām Sērenes pusē, “sveicienam ceļ vecā strēlnieka naģeni palso”, jo “te varbūt kāds vāciešu kalējs guļ — mans amata brālis”.
Dzejolī “Tēva karote” dzejnieks stāsta par bērnu peramo laiku, kad pēc nerātnībām “karote smagā pa mūsu pierēm sāka latviešu kreicpolku dancot”.
Dzejoļa “Zilputra” sižetā ir autora piedzīvotais karadienesta laikā. Dzejolis “Marijas iela” uzbur skatus par šīs Rīgas ielas dzīvi.
Par A. Osīša dzejas tematiku var rakstīt un rakstīt, taču visu dzejoļu uzskaite nav šī raksta uzdevums. Īsti nav zināms arī uzrakstīto dzejoļu skaits. Var lēst, ka autora portfelī vajadzētu būt pāri 100 dzejoļiem.
A. Osītis pieder pie represēto literātu paaudzes, tāpēc nav jābrīnās, ka padomju laikā neviens viņa dzejoļu krājums nav izdots. 1985. gadā A. Osītis raksta Lūcijai Ķuzānei: “Dzeju krājuma noraidīšana pagaidām ir apturēta. Pirmos variantus saņēmu atpakaļ, labākie ir paturēti. Par tiem rūpi uzņēmusies jauna redaktore, došot recenzēt. Ar I. Auziņa un V. Ancīša recenzijām acīmredzot nav pieticis…”
Tā arī savu dzejoļu grāmatu Arvīds Osītis nesagaidīja. Sirmgalvim pietrūka spēka un veselības cīnīties par atsevišķa dzejoļu krājuma izdošanu. Dienasgaismu nepiedzīvoja arī stāstu un tēlojumu krājums “Pelavmaize” un “Puišāki”.
Stāstu pamatā reāli
notikumi
Lasot A. Osīša prozu, jāsecina, ka autora stāstiem un tēlojumiem ir reāls pamats. Tajos atspoguļots A. Osīša pieredzētais un pārdzīvotais.
Emocionāli piesātināts ir A. Osīša tēlojums “Kvieši”.
Kādās Jāņu svinībās Zalves jaunsaimnieks izrāda A. Osītim savus priekšzīmīgi koptos kviešu laukus. Pēc gadiem, kad nodibināts kolhozs, jaunsaimnieka Stūra izaudzētos kviešus nokuļ kombains lietus laikā. Slapjos kviešus ar zirgu pajūgiem ved uz tautas namu un izber sarīkojumu zālē. Naktī autors, kuram dzīvoklis tautas nama otrajā stāvā, dzird, ka pie nama kāds staigā un raud. Tas ir bijušais jaunsaimnieks, kurš apraudāja savu kviešu lauku.
Tēlojumā “Rindas” autors sarkastiski raksta par rindām pēc maizes, gaļas, desām padomju laikos. Tēlojums uzrakstīts sauciešu izloksnē.
Tēlojumā “Pēterdiena” A. Osītis apraksta izbraukumu uz laukiem, lai svinētu Pēterus. Taču izrādās, ka rakstnieka Andreja Šmidres draugs Pēteris ciemiņus nav gaidījis. Cienastā tiek tikai maizes šķēle ar biezpienu, bet par taksometru maksā autors.
Daudzus tēlojumus A. Osītis veltījis saviem draugiem, vairākiem kultūras darbiniekiem. Tā tēlojumā “Rakstnieks un lelles” A. Osītis apraksta E. Virzas znota Jāņa Žīgura dzīves gaitu līkločus, stāsta par viņa, tulkotāja un rakstnieka, darbību, saistību ar Leļļu teātri Rīgā.
Tēlojums “Pacietība” veltīts A. Osīša jaunības dienu draugam kokgriezējam R. Mākulēnam. Šajā tēlojumā pavīd rakstnieks Ignats Muižnieks, arī Jānis Žīgurs, estrādes dziedātājs Andrejs Lihtenbergs.
Tēlojums “Skanošais piemineklis” veltīts komponista Emīla Dārziņa un viņa mātes piemiņai.
Sižetiski interesanti ir tēlojumi “Sēļu gailis”, “Kuratiņas” un citi.
Gribētos cerēt, ka arī Arvīda Osīša prozas darbi — stāsti un tēlojumi — būs lasītājiem atsevišķā grāmatā.
***
Šis ir tikai neliels ieskats sēļa Arvīda Osīša dzīvē un literārajā darbībā. Domāju, ka dzejnieka un prozista A. Osīša literārais devums jāpēta un jāvērtē profesionālam literatūrzinātniekam.
Nelielo pētījumu par Arvīdu Osīti noslēgšu ar viņa pēdējo dzejoli, kas tapis neilgi pirms viņa aiziešanas mūžībā:
“Šo izstādi, ko atver pavasaris,
kaut reizi vēl bez steigas
izstaigāt,
kā toreiz bērnībā, kad dienas bij tik garas,
kad vakars neskrēja tik strauji klāt.
Jo sāk jau aizmirsties —
kā īsti saplaukst zari,
kā īsti asni kūlai cauri tiek,
kā purenes sien vaļā saules stari,
kā ievu ziedlapiņas saulē stieg.”
