Latviešu valodas aģentūras rīkotajā skolēnu radošo darbu konkursā “Mani septiņjūdžu zābaki stāv kaktā ar putekļiem apklāti” 5.—9. klases grupā uzvarējis Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas skolēns Dainis Dīns Vītoliņš, savukārt Daudzeses pamatskolas absolvents Mārtiņš Dubovskis saņēmis Atzinību par drosmi un UNESCO simpātiju balvu.
Konkursa dalībnieki piedalījās svinīgā pasākumā Rīgas Latviešu biedrības namā, kur apbalvoja labāko darbu autorus. Konkursā bija aicināti piedalīties vispārizglītojošo un profesionālo izglītības iestāžu skolēni, un šogad tajā piedalījās jaunieši ne tikai no Latvijas, bet arī no latviešu skolām ārvalstīs, piemēram, no Štutgartes Latviešu skoliņas, Briseles II Eiropas skolas, Ņūdžersijas pamatskolas un citām. Kopā konkursam iesūtīti 432 radošie darbi: 273 literārie un 159 zīmējumi. Žūrija radošos darbus vērtēja, ņemot vērā darba oriģinalitāti un radošumu temata risinājumā, valodas labskanīgumu un darba vizuālo kvalitāti.
Svinīgajā pasākumā godināja labāko darbu autorus, tostarp skrīverieti Daini Dīnu Vītoliņu un daudzesieti Mārtiņu Dubovski, kā arī dalībnieki noklausījās labāko skolēnu darbu fragmentu priekšlasījumus aktieru Karīnas Tatarinovas un Jāņa Kroņa sniegumā. Pasākumā jaunieši uzzināja, ko vietvārdi vēsta par kurpēm, vīzēm un zābaciņiem valodnieces Laimutes Balodes un Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja darbinieces Līgas Miklašēvičas priekšlasījumā, kā arī varēja pārbaudīt savas zināšanas un atjautību radošā viktorīnā. Pasākuma noslēgumā priekšnesumu sniedza teātra studija “Rampa” un Ziemeļu dzimta.
Fragments no Daiņa Dīna Vītoliņa konkursa darba
“Šis stāsts būs par MANIEM ZĀBAKIEM, kuri būs tikai un vienīgi MAN! Jā, varbūt tas tiešām izklausās savtīgi, bet tā tomēr nav!
Es stāstu par laiku, kad man būs jāņem šie darba groži savās rokās, pašam jāizbauda sviedru sāļā garša mutē un to radītā sūrstoņa tulznu brūcēs.
Katru vasaru man būs jāpārcieš mēnesis darba, sienu un skābsienu sarūpējot. Tad jāvēro debesis, esot gatavam doties labības pļaujā, tikko vējš nopūtīs no vārpām mitrumu. Jā, jā, mēs visi zinām, ka mūsdienās to ir VIEGLĀK savākt nekā agrāk. Es būšu atklāts un jums piekritīšu. Bet pēcpusdienas karstajā svelmē vai pašā rīta agrumā, kad pat rasas lāsītes vēl nav zāli klājušas, ir jābūt uz lauka un jāstrādā! Nereti ārā ir silts vai karsts — plus divdesmit vai pat trīsdesmit pieci grādi pēc Celsija skalas. Traktora vai kombaina kabīnē vēl vairāk. Taču tā zāle ir jānopļauj un tie graudi jānokuļ! Dažkārt arī tumsā laukā skan dūkoņa un ceļu rāda tehnikas divas spožās acis.
Darbs ir DARBS, un neviens cits to nedarīs tā kā MĒS paši. Jūs, iespējams, tagad nobijāties no grūtajiem vasaras darbiem lauksaimniecības jomā, bet tas nav tik traki, ja to darām paši SEV…
Notrausīsim putekļus, nospodrināsim tēvu zābakus un ausim kājās! Lai skan solis, kad SAVĀ zemē, savā saimniecībā iesim senču iemītās takas, dodoties ikdienas gaitās un darbos! Es gribu būt SAIMNIEKS savā zemē.”
