Kad savā pastkastītē ieraudzīju rozā reklāmu ar dzeltenu saukli “Lielais ķēriens!”, uzvaras saldmē izkliedzu kaut ko līdzīgu indiāņu kaujas saucienam: “Hau!” Beidzot “Drogas” arī Aizkrauklē! Vakar jau no rīta jutos kā desantniece, kuru divas stundas pirms veikala atvēršanas Indriķis izsēdināja Aizkrauklē. Un tad nu beidzot tas mirklis bija klāt. Veikalā gan visus uzreiz nelaida, bet, kurš putniņš agri ceļas, agri tiek veikalā. Un tā biju es. Veikalā iekšā tiku pirmajā piegājienā. Sākumā mani pārņēma tāds kā apjukums. Lai gan mājās biju izpētījusi reklāmu, pēkšņi aizmirsu, ko man vajag. Tāpēc skatījos, ko citas grābj. Nopirku sev piecas dažādas matu krāsas. Iztēlē jau sevi skatīju pārtopam ugunssarkanā lēdijā. Pagrābu arī vairākas pudeles dažādu tīrīšanas līdzekļu — jāgatavojas taču pavasara talkai. Zeķbikšu arī man tagad pietiks visam gadam. Tādas atlaides, kā lai neņem! Indriķim arī nopirku “Auroras” zeķes par 75 centiem. Dažas sievietes līdzi bija paņēmušas vīrus — viņām vismaz bija, kas nes, bet man šoreiz Indriķis iedeva kurvīti. Viņam, lūk, darbs esot pirmajā vietā. Interesanti gan! Vai tad vīrietim var būt kaut kas svarīgāks par sievieti? Turklāt iepirkties veikala atvēršanas dienā arī ir smags darbs. Bet vīrieši jau tādi ir — pieraduši smagumus kraut uz sievietes trauslajiem pleciem. ◆
