Pēdējā laikā dzīvoju kā uz adatām. Un kā nu ne? Prezidenta vēlēšanas teju vai degungalā, bet zināms tikai viens kandidāts — Mārtiņš Bondars. Bet būšot vēl. Mums jau prezidenta vēlēšanas kā cirka izrāde: visu laiku melnā cepure tukša, līdz dažas dienas pirms vēlēšanām no tās tiek izvilkts balts zaķītis — prezidenta amata kandidāts. Bet man taču par viņiem gribas zināt agrāk, jo cik tad ilgi es ar savām draudzenēm varu runāt tikai par Bondaru. Bet, ja tā padomā, viņam nav nekādas vainas — smuks dēlietis no vaiga un arī valodas prot. Bet tagadējais prezidents kā tāda kautrīga brūte visus tur neziņā — par savu lēmumu piedalīties vai nepiedalīties vēlēšanās paziņos tikai aprīlī. Ko tur tik ilgi domāt — būtu teicis “jā” vai “nē”, un tautai vismaz būtu miers. Politiķu spriedelējumos prezidenta amata kandidātam tiek piesaukts arī Āboltiņas uzvārds. Nezinu, kāpēc, bet visa mana būtība, to izdzirdot, brēc — nu nē! Tikai ne viņu!
Vakar valdošās koalīcijas partiju līderi sāka kopīgas diskusijas saistībā ar Valsts prezidenta vēlēšanām. Viņi gribot vienoties par kopīgu kandidātu šim augstajam amatam. Jau nopriecājos — tad nu beidzot uzzināšu vēl vienu kandidātu. Bet nekā!
Saruna bija par procedūru, īpašībām un kvalitātēm, kādām jāpiemīt iespējamajiem prezidenta amata kandidātiem. Kas tur ko spriest? Būtu paprasījuši man, es bez domāšanas pateiktu — prezidentam jābūt foršam, gudram un godīgam.
Un tā nu man jādzīvo, nezinot, kas būs mūsu Valsts prezidents. Tas nekas, ka balsot par viņu nevarēšu, bet vismaz būtu par viņu parunājusi. ◆
Grūtais cirka gaidīšanas laiks
00:01
27.02.2015
36