Es laikam kļūstu veca — ne tik daudz uz priekšu skatos kā atpakaļ. Un nevaru saprast, kā neesam iznīkuši! Mēs taču uzaugām bez maģiskā E burtiņa. Mums nebija e-pastu, e-pārvaldes, e-mācību, e-cigaretes, e-talonu, e-norēķinu kartes, bet, galvenais, E vielu, kuras tā mīlīgi sauc par pārtikas piedevām.
Valentīndienā nopirku ķiršu torti, un ar Indriķi to notiesājām vēl pirms ciemiņu ierašanās. Varen smeķīga bija! Izlasīju sastāvdaļas un gandrīz noģību. Iedomājieties, tās cepšanā izmantotas 22 E vielas. Tad jau iznāk, ka mēs ar Indriķi tagad esam E cilvēki. Varbūt visus produktus varēja dēvēt pēc to piedevu skaita, piemēram, reklamēt nevis “pērciet torti”, bet gan — pērciet E22!
Vienā no interneta mājaslapām atradu E vielu špikeri ar pārtikas piedevām, no kurām nav iemesla baidīties. Sarakstā esošās E vielas ES institūcijās un MK noteikumos ir atļautas un atzītas par drošām. Taču no vairākiem simtiem tikai dažas ir zaļā krāsā iekrāsotas — tās savukārt ārsti un uztura speciālisti komentējuši kā nekaitīgas veselībai. Bet parējās? Tikai nervu un miesas bendēšanai. Bet mums jau ir prusaku izturība — tos arī nevar iznīcināt. Saliku viņiem mājiņas, bet ko viņi? Ņem un aiziet pie kaimiņiem. Bet mums nav, kur aiziet, jāēd tik tās E tortes un jāatceras skolas laikā mācītā divrinde: “Kas rūdās grūtībās, top liels!”
Šonakt sapnī redzēju E murgu. Pie manis bija atbraukušas suitu sievas un tik gardi vilka to ē burtu, ka es izkritu no gultas. Aizgāju uz virtuvi un iedzēru kolu. Tā teikt, organisma rūdīšanai. ◆
