Gina Viegliņa
Savītusī puķe
Neviens man nekliedz vairāk: skuķe!
Neviens vairs neteic:
tu — nekas!
Es tikai savītusi puķe,
Kas dadzis ir, kam adatas.
Es biju bērnišķīga, tiesa,
Kad kādā dārzā ziedēju,
Neviens man nesaka vairs: skuķe!
Kad prieka mirkļos raudāju.
Es apburta uz slotaskāta,
Kas cauri savam laikam jāj,
Un dedzībā no laba prāta
Ar spalvu visiem sveikas māj.
Es māju cilvēkiem un laikam,
Ko dvēseles vēl augšup ceļ,
Un, Dieva vārda apgaismoti,
No zvaigznēm jaunus spēkus smeļ.
Neviens man nekliedz vairāk: skuķe!
Neviens vairs neteic:
tu — nekas!
Es esmu savītusi puķe,
Kas dadzis ir, kam adatas.
Naula Dzirkale
Pēc gadiem
Es domāju, ka zibens plaiksnīs —
Bij’ tikai parasts saulesriets,
No dārza kāpa puķu smarža,
Tev rokā — pusnovītis zieds.
Jā, tāda bija satikšanās
Pēc tik daudz gadiem divatā,
Es cerēju — sirds visu piedos,
Bet nebija tur vairs nekā…
Tik parasts sveiciens, rokas spiediens,
Un acīs gurdens blāzmojums.
No mūsu lielās mīlestības
Tas viss, kas palicis ir mums.
Daila Strika
Dīvainā mīlestība
Šorīt satiku taureni no vakardienas —
Noskrandušiem spārniem,
Izsalkušām acīm,
Ledusaukstām plaukstām
Un pēdējiem pāris latiem kabatā.
Tukšas pudeles uz tava galda.
Tavas izmisuma asaras.
Tavi tukšie solījumi.
Psiholoģijas seansi pret pašas gribu.
Tavi patiesie “piedod”.
Jūsu dīvainā mīlestība.
Neviens man neaizliegs
Pasmaidīt taurenim,
Ielikt plaukstā smaržīgu maizes riku,
Kabatā iemest vēl pāris latu
Un sasildīt nosalušās plaukstas.
Bez vakardienas
Es šodien nemanītu taureni ar noskrandušajiem spārniem,
Nesmaidītu pa īstam,
Nemācētu dot no sirds,
Palūgt piedot
Un sasildīt tāpat vien.
Paldies jūsu mīlestībai!
Sarmīte Rode
***
Vai tas ir sniegs vai pieneņpūkas,
Kas sejā un uz pleciem krīt?
Man tikai viena vārda trūkst,
Ko nealkstu vairs sagaidīt.
Ar skatienu vien es noglāstu
Ceļu, pa kuru tu aizej,
Sirdi kā putnu krūtīs savaldu
Un pamāju krītošai zvaigznei.
Maija Vegnere
***
Es tev metīšu ar pārslu sniega,
Šajā ziemā pēdējo, kas krīt.
Tā tik pūkaina, tik balti liega
Tikai šodien, tāda nebūs rīt.
Varbūt rīt jau aukstas lāses pilēs,
Maigais brīnums peļķēs vērtīsies.
Novakare nebūs balti zila,
Sapnis vairs pie tevis nesteigsies.
Maija Vegnere
***
Aiz loga zilgmo sniegots rīts,
Ko zīmējusi ziema.
Kas liktenī mums ierakstīts,
To neteic jaunā diena.
Vai mīlēs kāds vai varbūt nīdīs?
Vai ticēšu es kādam?
Šai sasalušās gaismas sprīdī
Var nākties dīgt kā stādam.
Kāpj saule dižai eglei spicē
Mums savu gaismu liet.
Bet brīnumam mazlietiņ ticēt
Mēs varam atļauties, man šķiet.
Ārija Āre
***
Izbālēs reiz vārdi tie,
Mīlestībai runātie,
Paliks atbalss saulē, vējos,
Ziemas sniegos baltajos.
Izbālēs reiz arī sapņi
Košās krāsās sapņotie.
Liktens savāks visus tos,
Un, gadiem ejot, izsmaržos.
Bet vai pati mīlestība,
Gadiem ejot, izbālēs?
Neteikšu ne “jā”, ne “nē”,
Atbildi sniegs dvēsele.
Gina Viegliņa
Kas būtu mēs bez mīlestības?
Kas būtu mēs bez mīlestības?
Bez tā, kas tikai mums ir labs?
Bez savstarpējās labestības?
Kas būtu mēs bez mīlestības?
Jo visi maldu ceļus ejam.
Un patiesību meklējam,
Kas būtu mēs bez mīlestības
Un piedošanas tuvākam?
Sarmīte Rode
***
Laiks manā ceļā atstāj zīmes,
Un tikai es tās protu izlasīt.
Tur atmiņas tālas — tilti —
Nes mani pāri baltām naktīm.
Vai bijušo atgūt vai aizmirst?
Līdz malām sirds ar tevi pielijusi,
Noplok dienas, un mijkrēšļi mainās,
Tikai ābelēs sudraba rasa viz.
Ārija Āre
Paradīzes ābols
Paradīzes saldais ābols
Kādreiz vilināja mūs.
Un abiem kopā mums šis ābols
Tiešām nebij’ rūgts.
Tā dzīves patiesība,
Ka tāda ābele augļus dod.
Katra cilvēka nolemtība
Esot šos ābolus
nogaršot.
Vai vispār mēs
pasaulē būtu,
Ja Ieva unĀdams
Ābolu nenogaršotu?
