Reiz sensenos laikos kādā birztalas vidū atradās liela, mājīga celtne. Šinī mājā dzīvoja labsirdīga lāču ģimene: lācītis Tedijs, viņa mamma un tētis, kā arī mazā māsiņa Sofija.
Lācēna Tedija ģimene dzīvoja saticībā un mīlestībā. Taču lācēns neizprata mīlestības nozīmi un nolēma pajautāt savai māmiņai tās definīciju. Mamma teica: mīlestība ir tavā sirsniņā, kurā ir daudz vietas gan lācēnam Tedijam, gan māsiņai Sofijai, gan mammai, gan tētim.”
Lācēns kļuva domīgs. Viņš ilgi domāja un izlēma pajautāt arī tētim. Tētis sarauca uzacis, pasmaidīja un teica: “Mīlestība ir liela atbildība. Atbildība par Tediju, par Sofiju un māmiņu. Rūpes, lai ģimenē nekā netrūktu, lai valdītu pārticība un labsirdība. Kad jums ir labi, arī man ir labi.”
Noskaidrojis tēta domas, lāčuks devās arī pie māsiņas Sofijas pēc atbildes, lai arī pats pēc visa dzirdētā varētu izdarīt secinājumu savam jautājumam par mīlestību.
Māšele pamirkšķināja savas lielās, zilās ačeles, padomāja un teica: “Hm, hm… Zini, Tedij, mīlestība ir tāda… nu tāda kā virpulis. Virpulis virpuļo vēderā, un no satraukuma dauzās sirsniņa, jā, es tā domāju.” Sofija, apmierināta ar savu atbildi, pagriezās un devās savās gaitās.
Tedijs, ieguvis atbildes, apsēdās uz celma un prātoja, līdz beidzot saprata, ka mīlestība ir mūsu sirdīs un visapkārt. Tā liks tev smaidīt pat tad, kad esi saguris un gribas raudāt. Tā dos tev spēku, prieku un laimi!
Lācēns Tedijs bija priecīgs, ka nu viņš arī tagad zina, kas ir Mīlestība!
Patrīcija Kļaviņa
Reiz dzīvoja liels, resns, brūns lāču puika. Viņu sauca Daniels. Un dzīvoja kāda apaļa, brūna lāču meitene Elīza. Viņi mācījās vienā skolā un vienā klasē. Kad lāču puika Daniels ieraudzīja lāču meiteni Elīzu, viņam sāka mirdzēt acis kā zelta gabaliņi. Elīza paskatījās uz Danielu un domāja par mīlestību. Abi slēpa attiecības. Viņu attiecības neviens nevarēja izjaukt. Bet lācis Kristofers un lācis Kristiāns zināja par viņu attiecībām un gribēja tās izjaukt. Kristiāns teica: “Pataisīsim Danielu greizsirdīgu.” Kristofers teica: “Aiziet!” Bet viņi prātoja, kā lai padara Danielu greizsirdīgu. Viņi domāja, domāja, domāja un vēlreiz domāja, un beidzot izdomāja. Kristiānam un Kristoferam jāatrod un jāuzpērk kāds lācis, kurš izliksies par Elīzas draugu. Un viņi atrada balto lāču puiku Pēteri, kurš bija ar mieru padarīt Danielu greizsirdīgu.
Kad notika latviešu valodas stunda, Pēteris skaļā balsī teica: “Mīļā, skaistā Elīza, vari iedot latviešu valodas grāmatu?” Pēc stundas Elīza teica: “Nesauc mani vairs par mīļo un skaisto!” Kad notika matemātikas stunda, Pēteris atkal skaļā balsī teica: “Mīļā, skaistā Elīza, vari iedot matemātikas grāmatu?” Pēc stundas Elīza atkal teica: “Nesauc mani vairs par mīļo un skaisto!” Bet Daniels to visu dzirdēja un pasmaidīja, jo nekas viņu attiecības neizjauks.
Kristiāns un Kristofers saprata, ka vairs nejauks viņu attiecības.
Kristiāns Bērziņš
Reiz kāda meitene vārdā Maija ļoti vēlējās suni. Maija lūdzās mammai, bet mamma nepiekrita. Meitene padomāja un saprata, ja ne suni, tad varētu palūgt kaķi. Maija zināja, arī kaķi viņai neļaus, bet meitene nezaudēja cerību un pajautāja mammai.
Maija baidījās saņemt kārtējo atteikumu, bet mamma atbildēja: “Jā, tikai apsoli, ka rūpēsies par savu mājdzīvnieku!” Maija tik ļoti priecājās, ka pat sāka raudāt aiz laimes. Nākamajā dienā māte ar meitu gāja uz patversmi, tur bija ļoti daudz dažādu dzīvnieciņu. Maija skraidīja un nevarēja izlemt. Viņa jautāja padomu mammai, taču mamma vēlējās, lai izlemj meita. Viņa domāja, ka neviens nav īstais kaķis, bet stūrī sēdēja mazs mīļš sunītis. Maija pieskrēja klāt un sāka glaudīt mazo radībiņu. Un lūdzās mammai, vai kaķa vietā var tikt pie suņa. Mamma atbildēja: “Mums bija sarunāts, ka ņemsim kaķi, nevis suni!” “Nu labi,” klusu atbildēja Maija. Mamma ar Maiju aizgāja mājās un atrada mazu kastīti, kura mazliet kustējās. “Kas tur tā kustas?” jautāja Maija. Mamma tikai pasmaidīja un neko neatbildēja. Viņas piegāja klāt kastītei, un tajā iekšā bija mazs kaķītis. Melns kā velns, pūkains un nosalis. Maija kaķēnu paņēma klēpī un mammai jautāja, vai drīkst kaķīti paturēt. Mamma nešauboties piekrita, laikam arī viņai melnais brīnums iepatikās.
Maija aiznesa mazo kaķīti uz mājām un nomazgāja, pabaroja un apsedza ar sedziņu, lai sasildītu kaķēnu. Mamma redzēja, ka Maija patiešām rūpējas par dzīvniekiem. Nākamajā dienā mazais kaķēns, laizīdams Maiju, modināja meiteni. “Kā tu tiki gultā?” meitene vaicāja. Maija palūdza mammai naudu no krājkases, kas bija palikusi no kabatasnaudas. Meitene vēlējās nopirkt kādu mantiņu jaunajam mīlulim. Par sakrāto naudu meitene kaķēnam nopirka mazu mājiņu. Maija izlēma, kā sauks kaķīti — Melnīte! Tas bija piemērots šajai jaukajai radībiņai. Meitene ļoti mīlēja savu kaķīti. Ja viņu draudzenes sauca pastaigāties, bet Melnīte vēlējās spēlēties, viņa atteica draudzenēm un palika kopā ar kaķēnu. Viņas bija labākās draudzenes. Melnīte auga, un Maija arī auga, bet nekas starp viņām nemainījās, Maijai Melnīte vienmēr bija labākā draudzene.
Kādā dienā Melnīte saslima. Maija neatstāja Melnīti vienu. Tuvojās sirsniņu vakars, Maija vēl joprojām bija līdzās Melnītei. Viņai lēnām kļuva labāk, un Maija saprata, ka viss nokārtosies. Meitene saprata, ka draudzībai un mīletībai piemīt liels spēks!
Kristofers Ovsjaņņikovs
Reiz senos laikos kādā tālā karaļvalstī dzīvoja princis. Saukts par visbagātāko princi visā apkaimē.
Kādā marta dienā princim paziņoja, ka viņa māte ir ļoti, ļoti slima, ka viņu var glābt tikai brīnumzāles. Princis vaicāja: “Kā lai tiek pie šīm zālēm? Esmu gatavs maksāt visu karaļvalsti.” Kalps teica, ka viņš esot dzirdējis, ka zāles atrodamas pie Ļaunā burvja. Princis, ilgi nedomājot, kravāja mantas ceļam.
Ļaunais burvis dzīvoja augstā, augstā kalnā, ļoti tālā salā. Kad princis bija nokļuvis dziļā aizaugušā mežā, viņš sastapa trīsgalvaino pūķi. Princis bezbailīgi stājās cīņā pret pūķi un spēja to ar savu zobenu uzveikt. Princis devās tālāk, līdz nokļuva uz neapdzīvotas salas. Tur viņš sastapa raganu.Viņš tai jautāja: “Saki man, kurā no kalniem dzīvo Ļaunais burvis?” Ragana teica: “Izpildīsi manus trīs pārbaudījumus, tad pateikšu! Pirmais — pārpeldi šo baismīgo upi, otrais pārbaudījums — izstaigā dzeloņaino rožu dārzu, un trešais pārbaudījums — notiesā šo briesmīgo pieneni!”
Princis izdarīja visus raganas norādījumus. Ragana turēja savu solījumu un parādīja, kurā no kalniem dzīvo Ļaunais burvis. Viņš pateicās raganai un devās ceļā. Taču nez no kurienes, laikam jau no zemes, izrakās vilkači. Princis nenobijās, arī vilkačus viņš uzveica. Tie mirstot atklāja, ka ir burvja uzticamie sargi. Nu princis bez bailēm pievarēja arī Ļauno burvi un tika pie vajadzīgajām zālēm, kas bija nepieciešamas viņa slimajai mātei, kuru viņš tik ļoti mīlēja.
Princis sveiks un vesels atgriezās mājās, izārstēja savu māti. Viņi bija laimīgi un saprata, ka mīlestība ir stiprāka par jebkuru pārbaudījumu.
Armands Cinis
