Pirmdien darbā ierados, tērpusies baltā blūzē un sarkanā žaketē, jo pamostoties bija aizdomas, ka tā būs mana pēdējā darba diena. Tieši todien laikrakstā “Diena” tika paziņoti starptautiskās izdevniecības “Reader’s Digest” rīkotās pasaulslavenās spēles “Grand Prix” rezultāti. Man bija nojauta, ka viens no lielajiem laimestiem noteikti tiks man. Un loģiski, ka, saņemot 35 tūkstošus eiro, man nebūs laika strādāt. Es pat biju saplānojusi, kā tos tūkstošus tērēšu, jo naudai taču patīk kustība. Un manās rokās jebkura naudaszīme kustas ar paātrinājumu, jateic, parasti gan tikai vienā virzienā — no maka ārā. Atverot avīzi, man sākās drudzis — mana uzvārda laimīgo skaitā nebija. Ar īpašu rūpību lasīju 200 laimētāju, kuri laimējuši 30 eiro, sarakstu. Tas būtu saprotams, ja es laimētu kaut tādu summu, jo es taču pasūtīju veselības grāmatu gandrīz par 20 eiro. Bet… nekā. Kā nopērta vārna atgriezos mājās un, atvērusi pastkastīti, gandrīz noģību: tajā bieza aploksne no izdevniecības. “Varbūt paziņojums, ka avīzē kļūda,” — nodomāju, taču — ak, vai! Man kā īpašai klientei tiek piedāvāta jauna iespēja atkal spert soli pretī lielajai izlozei. Lai laime būtu pilnā komplektā, jāpasūta grāmata par ārstniecības līdzekļiem. Pasūtīju. Acīmredzot laime pie manis velkas bruņurupuča ātrumā, jo izlozes rezultāti būs zināmi tikai nākamgad. Nekas. Gaidīšu. Ja kas — vismaz būs divas grāmatas, ko lasīt, kad būšu pensijā. Nebūs jāiet pie ārstiem. ◆
