Latvijas uzņēmēju sašutumu izpelnījusies Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā (ES) sekretariāta rīcība, gādājot suvenīrus Padomes viesiem. Dāmas dāvanā saņems linu šalles, kas ražotas Lietuvā no Baltkrievijas izejmateriāliem.
Prezidentūras sekretariāta rīkotajā konkursā par tiesībām sagādāt suvenīrus uzvarēja SIA “Geka”, saņemot pasūtījumu par 59 000 eiro. Uzņēmuma direktors skaidro, ka līdz noteiktajam termiņam bija palikušas vien trīs nedēļas, jo kāds cits konkursa dalībnieks pārsūdzēja sākotnējos iepirkuma rezultātus, paildzinot laiku, un tas iekavējis darbus. Tā kā Latvijā neesot tāda ražotāja, kurš neilgā laikā spētu izpildīt tik apjomīgu pasūtījumu — saražot 8000 linu šaļļu — uzņēmējs vērsies kādā no lietuviešu linu fabrikām.
Par šādu rīcību negatīvi izteicies Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, savukārt akcijas “Nepērc svešu!” vadītājs Didzis Šmits ir skarbs, saucot to par skandālu: “Tas ir bēdīgi un nožēlojami. Ja reprezentējam Latvijas valsti, tad jāņem tas, ko paši spējam saražot. Kāda jēga tērēt līdzekļus suvenīriem, kas nav mūsu? Ja nav iespējams saražot no liniem, var izvēlēties citu materiālu, kas mums ir.”
Prezidentūras sekretariāts gan noraida kritiku, norādot — iepirkumā noteikts, ka šallēm jābūt no lina, taču, pēc likuma prasībām, nemaz nedrīkstot noteikt, kādas izcelsmes linu materiāli jālieto. Viņi nevarot piespiest ražotājus izmantot Latvijas linus un veicināt to iepirkšanu.
Cik labi, ja no situācijas var iziet, atbildot “likums to neaizliedz” vai “likums to pieļauj”. Laikus bija zināms, ka no nākamā gada janvāra Latvija uzņemsies ES prezidējošās valsts pienākumus, tāpēc nevarētu apgalvot, ka pietrūka laika plānot prezidentūras suvenīrus. Manuprāt, lielākā nelaime ir tā, ka Latvija daudziem sākas un diemžēl arī beidzas Rīgā. Varbūt kādam par lielu brīnumu teikšu, ka Latvijas reģionos, jā, arī laukos, joprojām dzīvo izcili sava amata pratēji, Tautas daiļamata meistari, darbojas biedrības, tautskolas un lietišķās mākslas centri. Laikus ieplānojot sagādāt 8000 linu šaļļu, tā būtu bijusi lieliska iespēja parādīt to, ka mums ir lieliskas rokdarbnieces, pie reizes ļaujot cilvēkiem nopelnīt, veicināt patriotismu un vairot piederības sajūtu Latvijai. Bet, ja likums pieļauj, tad izdevīgi domāt vien kategorijās: ātrāk, vairāk, lētāk, izdevīgāk.
Pēc pusgada Latvijas prezidentūra ES beigsies, bet mēs veikalos neizbēgsim no saukļa: “Nepērc svešu!”. Ikreiz, stiepjot roku veikala plauktā pēc lētāka kaimiņvalsts ražojuma, mums atgādinās, ka tādējādi “nolaižam asinis” Latvijas ekonomikai.
