“Staburaga” 24. oktobra numurā publicētajā rakstā “Žņaudz vientulības cilpa” kāda pensionāre dalījās pārdomās par vientulības smago nastu, par nesaprašanos ar vistuvākajiem cilvēkiem, kuri tagad mīt ārzemēs. Jau nepilnus divus gadus viņa ar meitu nav pārmijusi ne vārda. Vēlēdamās viņu mierināt, mums piezvanīja kāda Pļaviņu novada iedzīvotāja un teica: ”Man ir vēl trakāk, es savai dzīvei vispār neredzu jēgu!” Viņa arī vēlējās “Staburagam” uzticēt savu dzīvesstāstu.
Martas kundzei (vārds mainīts) ir vairāk nekā 80 gadu, un viņa dzīvo viena savā mājā. Ārā neiet, jo nevar nokāpt pa kāpnēm.
— Manu dzīvi varētu salīdzināt ar Skalbes pasaku “Kaķīša dzirnavas”. Mani grib atstāt bez mājām, nevienam nevajadzīgu, — tik skarbs ir Martas kundzes pašreizējās situācijas vērtējums.
Lielvarām cilvēku likteņi vienaldzīgi
Savu dzīvesstāstu viņa sāk ar pavisam attālu laiku, kad vēl pati nebija skatījusi šo pasauli. Viņas vecāki vārda tiešajā nozīmē bija īsti darbarūķi. Māte strādāja Stukmaņu muižā pie Mēdemas kundzes par kalponi. Kundzei čaklā kalponīte patika, viņa tai atdāvināja gan savas drēbes, gan maksāja divus zelta rubļus mēnesī. Tie meitenei lieti noderēja, sākot patstāvīgu dzīvi. Laika rats cilvēku likteņus dažādi griezis. Savulaik ar vīru aizdzīti uz Ukrainu, no kurienes atgriezušies 1918. gadā. No rocības, kāda nu bijusi, iegādājušies maisu miltu un cukuru, bet pavasarī miltus iemainīja pret govi un zirgu. Togad tēvs uzcēla māju, iestādīja ābeļdārzu. Šķiet, dzīve varēja uzņemt apgriezienus, jo, ja satikušies divi strādīgi latvieši, viss iet no rokas. Kādu laiku tā arī bija. Ģimenē auga dēls un meita, abi bija vecāku prieks un acuraugs. Taču laimīgajai ģimenes dzīvei svītru pārvilka lielvaru cīņas, kurām cilvēku likteņi nebija nekādā vērtē.
Tautas ienaidnieka meita
— Mans tēvs bija piensaimnieku kasieris, — stāsta Martas kundze. — Kad viņš 1944. gadā nesa jaunajai varai atdot kasi, viņu arestēja. Kā tautas ienaidniekam un spiegam viņam 10 gadu nācās pavadīt Sibīrijā. Mamma palika viena ar diviem maziem bērniem. Zinu, ko nozīmē bads un aukstums. Vēl kā šodien atceros, kad gāju Pļaviņu skolā, direktors stundas laikā, norādot uz mani, teica: “Tautas ienaidnieku bērniem te nav vietas!” Nācās meklēt citu mācību iestādi. Iestājos tirdzniecības un kulinārijas skolā. Drīz pēc tam nomira mans brālis. Viņam bija dilonis. Labi, ka mūsu dzīvē gadījās labi cilvēki, kuri 1949. gadā pateica: “Ejiet kaut zem egles, būs briesmu nakts!” Aizgājām dzīvot pie radiem uz Bebrulejām, bet manu vecāku celtajā mājā iekārtoja bērnudārzu. Vēlāk mums ar māti vajadzēja krietni vien nopūlēties, lai atgūtu savu īpašumu. Tas izdevās, pateicoties toreizējam priekšsēdētājam Gredzenam. Māju dabūjām, tik ar norunu, ka stāsimies kolhozā.
Visu labāko — bērniem
— Vēlāk apprecējos, un ģimenē bija divi bērni — meita un dēls. Rāvos melnās miesās, lai tikai bērniem būtu labi. Viņi gribēja iet mūzikas skolā, es nopirku klavieres. Atceros, ka naudas nebija, bet vīra radi no Amerikas atsūtīja samtu. To nodevu lombardā un nopirku klavieres. Nekas jau no gaisa nekrita, viss pašas rokām vien bija jānopelna. Strādāju rokdarbus — audu, tamborēju. Diemžēl dēls traģiski gāja bojā. Savukārt meita izveidoja ģimeni un pārcēlās dzīvot uz citu novadu.
Martas kundze tagad savas dienas vada viena savā piecistabu mājā. Labi, ja kādreiz ienāk kāds kaimiņš, pastniece. Ar meitu savulaik labi sapratušās, bet, kad viņa apprecējusies, mātei šķiet, ka viņa kļuvusi pavisam dīvaina — tāda kā nohipnotizēta un apvārdota. Vainīgs znots — pārliecināta Martas kundze. — Man ir mazbērni, bet viņi te ierodas reti. Man vienalga, kam tiek māja, tikai ne znotam. Meitai esmu zvanījusi četras reizes, viņa neceļ klausuli, tas noteikti vīra ietekmē. Viņa atceras, ka savulaik viņš to lamājis necenzētiem vārdiem, un tāpēc vien viņa nevar iedomāties dzīvi meitas ģimenē.
Grib palikt savās mājās
Pēdējā laikā Martas kundze daudz lasa dziesmu grāmatu, ko viņai atsūtījuši paziņas no Kanādas. Dieva vārds ļauj kaut cik noturēties. Acis sausas izraudātas. Iemesls tam — meita visu grib pēc sava prāta. Viņai vīra tēva māsa, kura dzīvo Amerikā, atdevusi māju. Tās remontā pieaicināti divi vīra brāļi. — Tagad meita viņiem grib atdot manu māju, — sašutusi Martas kundze. — Bija pat atbraukuši skatīties istabas. Reiz, kad meita bija atbraukusi, es nokritu, un viņa mani aizveda uz savu māju. Toreiz viņa man teica, lai es izvēlos — vai nu maza istabiņa pie viņas, vai pansionāts. Bet tā taču ir nabagmāja! Es tur reiz biju, kad dziedāju ansamblī. Nekad mūžā es uz turieni nevēlos iet. Pie meitas dzīvot arī negribu. Man ir savi ieradumi un savas fiziskas kaites, es tur būšu tikai slogs. Es visu dzīvi esmu atdevusi, lai nosargātu šo māju, kurā dzīvoju. Te es esmu izaugusi, te mani bērni, te mani mazbērni. Te ir gan balkons, ir siltais un aukstais ūdens. Vien kāpnes par augstu, tāpēc nevaru iziet ārā. Es te esmu dzimusi, un es te gribu arī nomirt. Dievs tikai mani žēlo un neļauj aiziet. Ko es vēlētos no meitas? Zinu, ka viņa te nenāks dzīvot. Man vajadzētu kādu cilvēku, kas palīdz — varbūt viņa varētu sarunāt aprūpētāju. Gribētu, lai meita saprot, ka viņas teiktie vārdi “Man nekad nav bijis mātes” cērt asāk kā žagari. Tie skar sirdi. Es taču visu darīju, lai būtu labāk. Lai cik man ir fiziski grūti, bet es gribu palikt savās mājās. Es esmu laimīga, ka varu staigāt par manu vecāku liktajām dēļu grīdām. Es nedrīkstu pamest viņu un savu darbu, kas ieguldīts šajā mājā. ◆
***
Annas kundzes gadi izbiruši kā ziedlapiņas vējā. Tik sirdī smagums. Un kurš būs tas soģis, kurš pateiks, kurā mirklī meita ar māti viena otru vairs nesadzirdēja?
