Šodien, Lāčplēša dienā, visā Latvijā tiek iedegtas svecītes, pieminot Latvijas valsts armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī. Novakarē tūkstošiem cilvēku dosies uz Daugavmalu, lai pie Rīgas pils noliktu svecītes kā piemiņu varonīgajiem karotājiem. Par savu tēvu Fridrihu Zommeru-Vasarieti to noliks arī viņa dēls Jānis Vasarietis.
“Pie manis bija atbraukusi krustmeita un atveda lielu sveci. Esmu jau sarunājis, kas mani aizvedīs pie Rīgas pils 11. novembra vakarā,” tā pirms pāris dienām pa tālruni teica bijušais staburadzietis, Staburaga pagasta Goda pilsonis Vasarieša kungs, kurš tagad laiku vada Rīgā. Viņš ne reizi vien dzirdējis tēva atmiņu stāstus par tiem laikiem, kuri bija tik izšķirīgi mūsu valstij.
Simbols varonībai
Laiks no Latvijas Republikas proklamēšanas dienas 1918. gada 18. novembrī līdz 1919. gada 11. novembrim bija viens no sarežģītākajiem valsts vēsturē. Tika izcīnītas vairākas kaujas, cenšoties iegūt neatkarību. Tikai 1919. gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā iekarotāji tika padzīti no Rīgas, kļuva skaidrs — neatkarība ir iegūta. Īpašu uzmanību Bermonta karaspēka un Latvijas valsts armijas cīņas piesaista ar faktu, ka latviešu cīnītāji bija skaitliskā mazākumā, turklāt sliktāk bruņoti. Joprojām kā galvenos Latvijas valsts armijas uzvaras iemeslus norāda latviešu karavīru drosmi un varonīgumu, sabiedroto valstu sniegto atbalstu Latvijai, kā arī pretinieka armijas iniciatīvas trūkumu un slikto kaujas organizāciju. Lāčplēša vārdā šī diena nosaukta par godu latviešu tautas mitoloģiskajam varonim Lāčplēsim — ar lāča ausīm un lāča spēku apveltītais stiprinieks kļuvis par simbolu varonībai un valsts mīlestībai.
Neklausa komandieri
1918. gada 18. novembrī Jāņa Vasarieša tēva komandētā rota apsargāja Latvijas neatkarības proklamēšanas sapulci.
Iespējams, vēlākā kara epizode, kur galvenā persona bija viņa tēvs, ir viena no retajām pasaules vēsturē, kad komandieris par virspavēlnieka pavēles nepildīšanu, par kuru draudēja kara tribunāls, saņem ordeni.
“1919. gada 9. oktobrī, kad Bermonta vienības tuvojās Rīgai, mans tēvs pašaizliedzīgi no jauna organizēja un saformēja Studentu bataljonu,” stāsta Jānis Vasarietis. “Laikraksta “Jaunākās Ziņas” pirmajā lapā viņš publicēja uzsaukumu: “Rīgai atkal tuvojas Melnais bruņinieks. Tautieši! Pie ieročiem! Brīvprātīgajiem jāpieteicas Merķeļa ielā 13, Latviešu biedrības namā. Kapteinis F. Zommers.” Vienā dienā pieteicās tik daudz vīru, ka varēja izveidot trīs rotas. Diemžēl ieroču pietika tikai vienai rotai. To komandēja mans tēvs. Kad Dienvidfrontes virspavēlnieks Jorģis Zemitāns pavēlēja atkāpties uz Juglas pozīcijām, valdīja apjukums. Karavīri to uzskatīja par nodevību un nevēlējās tik vienkārši atdot Rīgu ienaidniekam. “Vasariešaprāt, Zemitāna pavēle nebija nodevība, vien neprasme saspringtā situācijā pieņemt pareizāko lēmumu.
“Tika atrasts cilvēks, kurš mācēja izgriezt Dzelzs tilta posmu (to darīja lielu kuģu caurlaidei), izņēma dažus pontontilta posmus, visus peldošos satiksmes līdzekļus pārvietoja uz Daugavas labo krastu, un turpat arī rotas karavīri sāka rakt tranšejas pašā Daugavas malā. Tēva izlēmīgās rīcības dēļ Bermonta armija tika apturēta Daugavas kreisajā krastā, neļaujot bermontiešiem šķērsot upi. Tam par godu pie Rīgas Dzelzs tilta tika atklāta piemiņas plāksne ar attiecīgu tekstu. Pēc Otrā pasaules kara šī plāksne kopā ar tilta lūžņiem tika aizvākta.
Par virspavēlnieka pavēles nepildīšanu F. Zommeram draudēja kara tribunāls, bet, par spīti šai Zemitāna prasībai, LR Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste par izšķirošajām cīņām pret bermontiešiem apbalvoja kapteini Zommeru ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni (ordeņa Nr. 325).
Kad pirms apmēram 10 gadiem Kārļa Streipa vadītajā radioraidījumā Jānis Vasarietis stāstījis šo kara epizodi, piezvanījusi kāda sieviete un teikusi: “Mans tēvs bija tas, kuram kapteinis Zommers lika pagriezt Dzelzs tilta posmu.” “Žēl, ka toreiz nepaprasīju viņas tālruņa numuru,” saka Vasarieša kungs.
1920. gada jūnijā tēvs tika atvaļināts no armijas un par kauju nopelniem paaugstināts pulkvežleitnanta pakāpē. No 1920. gada 12. jūnija līdz 8. decembrim viņš bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs. Trīsdesmitajos gados pārstāvēja Latvijas valsti kā diplomāts: tirdzniecības atašejs Krievijā, Maskavā (1930.—1933. g.); tirdzniecības atašejs Lietuvā, Kauņā (1934.— 1939. g.); īslaicīgi arī Latvijas tirdzniecības atašeja pienākumu izpildītājs Anglijā. 1939. gada beigās diplomātisko dienestu pārtrauca, jo Eiropā bija sācies karš. Vācu okupācijas laikā (1941.— 1944. g.) Fridrihs Vasarietis (Zommers) bija Rīgas tekstilfabrikas “A. Dancigers” direktors. Darbojās arī kā studentu korporācijas “Selonija” filistrs. Pēc Otrā pasaules kara bija ģimenes locekļu apgādībā, jo, baidīdamies no padomju represijām, izvairījās iziet no mājām. Fridrihs Zommers–Vasarietis nomira 1972. gada 24. septembrī Rīgā. Viņš apbedīts Rīgā, I Meža kapos.”
No Zommera par Vasarieti
Jau 1939. gadā Vasarieša kunga tēvam bija informācija, ka PSRS gatavojas okupēt Latviju. “Lai izvairītos no iespējamajām represijām, viņš palūdza saviem ietekmīgajiem draugiem, lai tie viņam izsniedz jaunu pasi ar Vasarieša uzvārdu, turklāt izņem no apgrozības visus dokumentus, kas saistās ar Fridrihu Zommeru. Kā vēlāk izrādījās, tēva lēmums bija ļoti tālredzīgs, jo padomju okupācijas laikā Latvijas Ārlietu ministrijas darbiniekus nošāva vai izsūtīja uz Sibīriju. Tēvu neaiztika, jo viņš nebija Zommers, bet gan Vasarietis.”
Lai tēva piemiņa neizbalētu, dēls savulaik rosinājis Vasaras ielu, kur dzīvojis tēvs, pārdēvēt par Vasarieša ielu, bet Rīgas domē šī ideja noraidīta. Kāds muzeja darbinieks, kurš arī bija uzaicināts uz domes sēdi, kur sprieda par ielas pārdēvēšanu, teica, ka Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris būtu ļoti bēdīgs, ja tik nolaistu ielu nosauktu viņa vārdā. Toreiz vienojušies, ka pie mājas novietos piemiņas plāksni. Ar toreizējo Pieminekļu pārvaldes priekšnieku Ojāru Spārīti tika saskaņots teksts: “Šajā namā no 1939. līdz 1972. gadam dzīvoja izcils latviešu sabiedriskais un politiskais darbinieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fridrihs Zommers/Vasarietis.” Kad plāksne bija gatava, dēls gan pamanīja, ka pazuduši vārdi “izcils latviešu sabiedriskais un politiskais darbinieks”. 2004. gada 8. decembrī tēvam, Studentu rotas komandierim F. Zommeram, Pārdaugavā, pie mājas Vasaras ielā 8, viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots atklāja piemiņas plāksni.
Pirms nepilna gada Vasarieša kungs atkal sācis sarunu ar kādu Rīgas domes ierēdni par ielas pārdēvēšanu. Viņš lūdzis viņam sagādāt visu iespējamo informāciju par tēvu, ko Vasarieša kungs izdarījis, taču pagaidām tas arī viss.
“Zinu tikai to, ka iela tagad ir saremontēta,” saka Jānis Vasarietis.
***
Ar katru gadu mēs attālināmies no notikumiem, kuri noteica mūsu valsts likteni. Arī 1919. gada 11. novembris. Varbūt tobrīd tā nešķita tik liela vērtība, kāda tā ir tagad, skatoties pāri gadu kalniem. Un pats svarīgākais ir to gadu notikumus saglabāt tautas atmiņā. Jo pagātne ir tas pamats, uz kura veidojam savu nākotni.
Rakstā izmantoti materiāli no interneta.
Fakts
◆ Cīņās pret Bermontu krita 57 virsnieki un 686 kareivji.
◆ 1919. gada rudens sākumā Bermonta rīcībā bija 50 000 karavīru, tajā skaitā 40 000 vāciešu. Latvijas armijas rīcībā pie Rīgas bija tikai 11 300 karavīru, pārējiem spēkiem esot Latgales frontē cīņā pret Sarkano armiju.
