Izlasīju rakstu “Pieci svarīgi iemesli, kāpēc vecas lietas ir jāmet laukā”. Daži iemesli mani galīgi satricināja: “Turot mājā nevajadzīgas lietas, jūs programmējat sevi nabadzībai. Ja vecais neaizies, jaunais neatnāks.” Nu tas laikam ir par mani. Līdz šim brīdim neesmu sapratusi, kur man tik daudz mantu sakrājies. Laikam esmu ļoti taupīga. Trakākais, ka tik un tā nav, ko vilkt mugurā, un naudas arī nav… Vecajai domāšanai beidzot nolēmu pielikt treknu punktu. Dienā, kad nolēmu sākt lieltīrīšanu, atslēdzu telefonus un pārtraucu kontaktēties ar Indriķi, lai netraucē manas jaunās dzīves sākumam. Manī kvēloja tāda degsme, it kā es būtu Napoleons, kurš apņēmības pilns iekarot Maskavu. Vispirms devos cīņā pret skapja saturu. No trim skapjiem iznāca trīs milzīgi drēbju kalni. Tos apvienojot, Gaiziņš nobālētu. Jutos apjukusi, jo nevarēju saprast, kas man ir nederīgs. Daudzus apģērba gabalus gan mugurā neesmu vilkusi vairākus gadus, jo tie ir sarāvušies (Indriķis tomēr uzskata, ka es esmu pieņēmusies svarā). Bet kāpēc man necerēt, ka kļūšu tievāka? Žēl kādam atdot tik skaistas lietas, jo mode taču mainās pa spirāli — viss vecais ik pa laikam atgriežas. Mana apņēmība sāka lēnām plakt, tāpēc nolēmu labāk ieviest kārtību trauku skapī. Tur man veicās labāk — izmetu vienu krūzīti bez osiņas, trīs šķīvjus ar robiem un vienu cauru bļodu. Taču manu sekmīgo darbošanos pārtrauca Indriķa histēriskais kliedziens: “Tu traka esi, vai! Tā taču ir piemiņa no manas vecāsmātes!” Noliku visu atpakaļ pie citām “piemiņām”. Domāju, izmetīšu vecos albumus, nav ko kavēties atmiņās. Kas bijis, bijis — jāskatās uz priekšu. Turklāt, kad es tajos skatos, man kļūst tik grūtsirdīgi, bet Indriķis atkal sāka par atmiņām runāt. Bet, ja tā padomā — kam to tik daudz? Es taču gribu dzīvi svinēt šodien! Es tikai sapratu, ka man tā ģenerāltīrīšana jārīko vairākos posmos, tā palēnām stiprinot gribu. ◆
