Skrīverietim Jānim Rakstiņam decembris vismaz pēdējos četrus gadus ir raibs un interesants laiks. Tuvojas Ziemassvētki, un, ja jums gadīsies būt Rīgā, Līvu laukumā, un tur satikt Ziemassvētku vecīti, ziniet — tas ir Jānis. Vai, kādā pasākumā redzot vīru, kurš griež šarmanto aizpērnā gadsimta instrumen-
tu — leijerkasti, varat būt diezgan droši, ka spēlētājs ir omulīgais skrīverietis.
Jānis nopēta fotoaparātu, ko nolieku uz galda līdzās diktofonam, un pasmaida. Kādus tik fotoobjektīvus šajos gados nācies redzēt! Ja fotozibšņi ietonētu, būtu jau par nēģeri kļuvis, viņš pajoko. Viņa kundze Vija izcepusi kārdinošu kūku tumša medus krāsā, krūzē kūp kafija, un stāsts var sākties.
Leijerkasti grieza
arī prezidenti
— No 10. decembra līdz 15. janvārim būšu Ziemassvētku vecītis Līvu laukumā. Kā Ziemassvētku vecītis strādāšu ceturto gadu. Maiss ar dāvaniņām, ko sarūpē mans darba devējs, līdzi, un bērniem par norunātiem dzejolīšiem dodu saldumus. Atgadījumu visvisādu daudz. Vienreiz pienāca trīs džeki, teica, esot no Āfrikas, un lūdza pozēt, taisīšot bildītes un tirgošot. Viņiem ļoti labi pērkot.
— Kādas dāvanas jums lūdz?
— Ļoti daudz runāju ar bērniem, tāpēc esmu dzirdējis visdažādākās vēlmes. Mobilo telefonu, brālīti un māsiņu, sunīti vai kaķīti. Pagājušajā ziemā pienāca divi bērniņi — māsiņa, kādi pieci gadi, un brālītim trīs. Viņi gribot, lai tētis un mamma vairs nestrīdētos. Arī pieaugušie prasa dāvanas, visbiežāk veselību. Aizpagājušajā gadā kāda ģimene no Krievijas pienāca klāt. Jautāju, kādu dāvanu grib, un sieviete saka, par visu vairāk vēlētos tikt pie bērniņa. Saku, nesatraucieties, mīliet stipri viens otru, un bērniņš noteikti būs. Parunājām, viņi tādi priecīgi aizgāja. Pagājušajā gadā viņi atbrauca trijatā ar puisīti! Saveda man dāvanas, nu vienreizējs notikums! Ticība jau ir vairāk kā puse, lai piepildītu sapni.
— Cilvēkiem patīk leijerkaste, šis instruments, ko reti var redzēt un dzirdēt, šķiet eksotisks.
— Jā, pievelk kā magnēts, stāv rindā, fotografē. Bet tas nav mans instruments, uzņēmējs, ar kuru man noslēgts darba līgums, leijerkasti pasūtīja Vācijā. Instruments ir dārgs, maksā tūkstošus. Man ir četrdesmit melodiju, tūristi, saklausot pazīstamas skaņas, kļūst priecīgi, dzied līdzi, uzdejo. Es arī pabļaunu līdzi. Nesen biju Valmierā rudens tirgū, cilvēki nāca klāt, dejoja, dziedāja. Šo leijerkasti, ko spēlēju, ir griezuši daudzi, pat Ulmanis un Zatlers. Esmu spēlējis arī Kongresu namā. Diezgan daudz iznāk spēlēt veikalu atklāšanas pasākumos, Ķīpsalas izstāžu hallē. Skrīveros izlaidumā spēlēju, arī Aizkrauklē pērn sporta svētkos, šogad Jaunjelgavā. Filmās masu skatos esmu piedalījies.
Pirmās klases matrozis
— Mūzika jums tuva kopš jaunības?
— Laikā, kad strādāju par atslēdznieku Skrīveru pārtikas kombinātā, mums bija savs vietējo vīru orķestris. Sākumā iedeva saksofonu pūst, bet tas negāja. Pasūtīju kontrabasu, pūtu un dziedāju arī. Es jau dienestā “garmošku čīkstināju”, mandolīnu pastrinkšķināju. Bērni mums arī mūzikas skolu beidza, un mazbērni mācās šo to spēlēt. Brālis spēlēja, man arī Latgalē pa “večerinkām” patika uzraut.
— Latgale ir jūsu dzimtā puse?
— Jā, Balvu novads tagad, Bērzpils pagasts. Es tur maz padzīvoju, pēc triju gadu dienesta Urālos Latgalē vairs neatgriezos. Atnācu decembrī, vienu dienu aizbraucu uz mājām Bērzpilī, tad devos pie drauga uz Ķemeriem. Jau biju izdomājis izmācīties par ekskavatoristu. Toreiz plūdināja Lubānas klānus, būtu bijis, ko darīt. Bet Ķemeru draugs radio bija dzirdējis raidījumu, ka ostā pienācis mācību kuģis no Krievijas. Abi divi aizbraucām paskatīties, un mani pieņēma kursantos. Kādi trīsdesmit pieci puiši bijām. Tā arī tur paliku. Deva apģērbu, ēdienu, pajumti. Triju mēnešu kursus pabeidzu un saņēmu 1. klases matroža apliecību. 1964. gada maijā izgāju pirmajā triju mēnešu reisā. Grozījāmies pie Dānijas, nākamajā devāmies uz Āfriku, Kasablanku. Strādāju uz lielā zvejas tralera pie Kubas krastiem. Reisā četrus, sešus mēnešus bijām. Uz sausszemes netikām, ko vajadzēja, piegādāja bāzes kuģis. No Kubas atvedu bajānu. Pagājušajā gadā bajāns “aizgāja” uz Madonas pusi, viena madoniete prasīja savam puikam, gribot mācīties spēlēt.
Pat tukšā vietā atradīs cilvēkus
— Pavisam bez instrumentiem neesam, akordeons ir. Mana kundze ir mūzikas skolu beigusi, spēlēja akordeonu, vēl tagad uzspēlē. Žēl, ka tik reti paņem rokās.
— Kā jūs iepzināties ar Viju?
— Teodora dienā, 9. novembrī. Atgriezos no reisa, līdzi Kubā pirktais bajāns, smuks un spīdīgs. Radiem Madonas pusē mājas, un viņiem piedzima meitiņa, mēs, visa ģimene, braucām uz kristībām. Ciemojāmies, un pēc stundām divām piebrauca zirdziņš ar kamanām, izkāpa tēvs, māte un tāda maza auguma meitene, gariem, bizēs sapītiem matiem, apaļiem vaigiem un tik skaistu bedrīti vaigā, ka nevarēju acis atraut. Meitenei līdzi akordeons, saspēlējāmies abi tovakar. Pavadīju līdz mājām, atceļā kabatā atradu zīmīti. No Vijas. Vēlāk devos jūrā, apmainījāmies ar vēstulēm. Otro reizi satikāmies manas māsas kāzās. Divas nedēļas biju Latvijā, pēc tam atkal jūrā. Atgriezos ostā, skatos — nāk mazā Vija lielu cepuri galvā. Viņa tolaik mācījās Rīgā, bet dzīvoja jau Skrīveros.
Vija: — Mani piesaistīja Jāņa komunikācijas prasme. Viņš ir sabiedrības dvēsele, pat tukšā vietā atradīs cilvēkus! Vienreiz, mežā ogojot, Jānis izmet līkumu un atgriezies teic: esot atradis elektriķi, sarunājis, paskatīšoties mums elektrību. Slimnīcā meistaru “izraka”, krāsotāju. Jāņa lielais talants ir prasme organizēt un ieinteresēt cilvēkus.
— Kādreiz rīkoja lielas kāzas vairāku dienu garumā. Jums arī bija lielas svinības?
— Neviens nezināja, ka precamies. Tolaik vēl dzīvojām Ozolu ielā, vienā mazā istabiņā. Atceros, atkusnis bija, piektdiena,18. februāris, pulksten piecpadsmitos. Gājām uz pagastu “sarakstīties”, man līdzi konjaks, šokolādes. Vijas draudzenei tajā dienā bija jubileja, aizgājām pie viņas ciemos un visu vakaru abi spēlējām. Tāda bija mūsu kāzu diena. Vēlāk devos vēl vienā reisā un pēc tam jau metu jūru pie malas. Sākumā strādāju par atslēdznieku Skrīveru pārtikas kombinātā, vēlāk tepat noliktavās, lai vairāk brīvā laika un var pie mājas strādāt.
Vija: — Kopdzīves sākumā mums nekā nebija. Mazajā istabiņā gultu varēja ielikt, bet skapim vietas trūka. Aizlienēts galdiņš, uz diviem bluķīšiem pārlikts dēlis — pie tāda pasēdējām, kad Jāņa tēvs, viens no retajiem, kuram par precēšanos pastāstījām, atbrauca ciemos. Nenožēloju, ka mums nebija lielu svinību.
Vienīgā meita, būs slinka!
— Kas jums šķiet visvērtīgākais?
— Katrs nodzīvotais gads, tas, ka labi satiekam ar Viju, ka divi labi dēli izaudzināti, ka esam daudz strādājuši. Māju dēlam varējām atvēlēt, sev esam desmit gadu laikā uzbūvējuši. Kad vēl braucu jūrā, visi puiši mani centās no Vijas atrunāt: Jāni, kur tu savu galvu bāz, vienīgā meita mātei un tēvam, izlaista un slinka, neko nedarīs! Bet tik čaklu un darbīgu cilvēku kā Vija laikam grūti atrast!
Vija: — Strādāts ir patiešām daudz. Pirmā darbavieta man šeit bija Skrīveru pārtikas kombināts, vārīju “Gotiņas”, tinu, biju arī brigadiere kādu laiku. Bija jāceļas trijos naktī, ziema vai vasara — kājām diezgan krietns gabals jāiet. Četros naktī bija jāsāk vārīt, lai tinēji atnākot var tīt. “Klidziņā” strādāju bufetē, biju šefpavāre. Spēku pēc darba labi atgūt, darbojoties dārzā. Zeme atdod spēku. Atnācu, nostrādājusi daždien pat 14 stundu, padarīju mājas soli, un tad uz siltumnīcu prom. Līdz pat vēlai naktij. Audzējām rozes, mārtiņrozes, narcises. 8. martam pat uzziedinājām maijpuķītes. Vedām ziedus uz Krieviju, pēc tiem brauca pat no Ukrainas. Ziemā kārtīgi pastrādājām un vasarā tais mūros visu
ieguldījām. Vienugad visi ziedi aizgāja bojā, tajā vasarā pie mājas neko nevarējām izdarīt. Ļoti svarīgi strādājot saprast, ka tavs darbs ir vajadzīgs. Un tas ir liels stimuls un atbalsts, kas dod enerģiju turpināt darboties. Katru lietu darot, kaut kas notiek, kaut ko mācies.
— Savulaik mums bija kūts, gotiņas, cūciņas, nu viss, kas vien
iespējams kūtī. Gada laikā vagonu siera Vija piesēja un uz Rīgu prom. Restorānos labi ņēma, tirgū arī. Viņa māk, sēja sieru ar baravikām, papriku, dillēm, kanēli, rozīnēm. Man jau ļoti garšo baraviku siers. Bet vispār esmu liels kārumnieks, saldummīlis. Pīpēt man nevajag, bet saldējumu varu katru dienu ēst.
— Vai jums ir kāds kopīgs vaļasprieks?
— Mums abiem ļoti patīk mežs, sēņot, ogot. Un dēlam arī. Esam trīs aizrautīgi sēņotāji, bet Vija mani pārspēj. Tagad arī pagrabs pilns ar sēnēm, un bez ogām nekad nepaliekam. Kad es sēņoju bez brillēm, pielasu divus spaiņus. Mājās Vija tīrot uzliek brilles, un paliek viens spainis.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Rakstiņš.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Balvi, 1941. gada 28. decembrī.
IZGLĪTĪBA: pamatizglītība, iegūta 1. klases matroža apliecība.
DZĪVESVIETA: Skrīveri.
NODARBOŠANĀS: leijerkastnieks, Ziemassvētku vecītis,
pensionārs.
ĢIMENE: sieva Vija, dēli Aldis, Modris.
VAĻASPRIEKS: sēņošana un ogošana.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
