Aizkrauklē praktiskajā tiešās pirkšanas seminārā pulcējās zemnieki, mājražotāji un tiešās pirkšanas kustības aizsācēji no biedrības “Zemes draugi” un Latvijas Vides aizsardzības fonda. Divu desmitu dalībnieku vidū bija interesenti no Aizkraukles Sērenes, Skrīveriem, Kokneses un Pļaviņām.
Kopā sanākšanas mērķis bija mudināt Aizkraukles pusē veidot 10 līdz 30 cilvēku grupas, kuras, apzinot vietējo zemnieku iespējas, organizētu pārtikas produktu savākšanu un realizāciju. Kopā sanākšana pierādīja, ka Aizkrauklē šādas grupas izveide, visticamāk, ir iespējama. Tikšanās noderēja par stimulu mājražotājiem iesaistīties šajā kustībā un pievienot savu saražoto jau esošajām pārsvarā ap Rīgu izveidotajām grupām. Piemēram, Anta Kučere no saimniecības “Janavas” Kokneses novadā jau piedalās šajā kustībā un ik nedēļu uz Rīgu sūta dārzeņus, zāļu tējas, kosmētiku un citus produktus. Piena produktus piedāvā Inese Stičinska no saimniecības “Bļodiņas”, bet kaņepju — Ineta Sproģe no “Sidrabiem”.
Kūkas pirktu arī
rīdzinieki
Mārcis Rubenis no SIA “Ideju talku pakalpojumi”, viens no semināra vadītājiem, stāsta, ka šajā kustībā saskata ne tikai pircēju ieguvumu, lietojot ekoloģiski tīrus produktus, bet arī ieguvumu produktu ražotājiem — ar minimāliem izdevumiem iegūt maksimālu peļņu. Tomēr katram pasākuma apmeklētājam bija savs iemesls, lai tajā piedalītos. Kādam — lauku vides un latviska produkta atbalsts, citiem — iespēja nopelnīt, ātrāk pārdot saražoto, vēl citiem — iegādāties dabiskākus produktus, lai bērni ģimenē mazāk slimotu.
Elita Kaņepēja ir Pļaviņu Zaļā tirgus pārvaldniece un seminārā vēlējās rast jaunus kontaktus — pārdevējus, kurus piesaistīt tirdziņam. Pašlaik pārdevēju loks ir plašs, pat no Rīgas un Siguldas, tuvāk esošie tirgotāji brauc no Skrīveriem, Jēkabpils un Viesītes. Kopš pavasara organizēti seši vakara tirdziņi, un vietējie jau ielāgojuši, ka tie notiek katra mēneša trešajā piektdienā.
Tatjana Bērziņa seminārā piedalījās, meklējot jaunus pircējus individuālā uzņēmuma “Mājas kūkas Aizkrauklē” saražotajam un kā ar reklāmas palīdzību uzrunāt plašāku klientu loku. Viņa gatavo kūkas, tortes, pīrāgus, piparkūkas. Uzņēmuma kapacitāte pašlaik ir lielāka par pieprasījumu, tāpēc, pēc atsauksmēm internetā, klientu loks varētu būtu arī lielākā attālumā no Aizkraukles.
Seminārā ar mērķi atrast jaunus vietējos piegādātājus bija ieradies arī tirgotājs un ražotājs no Kokneses Jānis Paura. Novadā darbojas divi viņa veikali un konditorejas cehs. Lai dažādotu veikalu sortimentu, viņš interesējas par jauniem vietējiem piegādātājiem — zemniekiem un ražotājiem.
Pircēji netic
pārdevējam
Pasākuma dalībnieki, veidojot interešu grupas, meklējot, kā veicināt vietējo produktu noietu, nonāca arī pie pretrunīgiem secinājumiem. Daļai pircēju izveidojies stereotips, ka viss, ko pārdod kā ekoloģisku, patiesībā ir nomaskēta importa prece. To vasarā attiecina uz zemenēm, vēlāk arī pašu izaudzētiem arbūziem. Pat skaistiem āboliem, ja tie izskatās labāki par veikalā nopērkamajiem, piedēvē Polijas izcelsmi. Problēmas bijušas arī ar vietējiem kartupeļiem, kas vārot paliek tumši. Tāpēc daļa sanākušo par vienu no galvenajiem tiešo pārdošanu veicinošajiem apstākļiem nosauca pircēju un pārdevēju savstarpējās uzticības veicināšanu.
Cits iemesls tiešās pirkšanas pulciņa veidošanai ir nevēlēšanās pārmaksāt par starpniecību. Alda Paura, viena no šī pasākuma iniciatorēm un uzņēmuma “Sēļu zemes rudzu maize” dibinātāja, piebilda, ka svarīgi ir uzklausīt pircēju vēlmes un ņemt tās vērā, veidojot nākamos produktus.
Neilgu laiku tiešās pirkšanas pulciņā Rīgā darbojas skrīveriete Anita Rožkalne — Filka. Viņa stāsta, ka, dzīvojot Rīgā, nevēlas pazaudēt saikni ar bērnības un jaunības zemi Skrīveriem un, iespējams, vēlāk pārcelsies atpakaļ uz laukiem. Savukārt Modris Krūmiņš no Rīgas jau atgriezies Skrīveros, nodarbojas ar biškopību un labprāt piedāvātu medu tiešās pirkšanas pulciņam.
Koknesietis Rolands Strazdiņš kā vienu no perspektīvām precēm Rīgas tirgum nosauc putnu mēslus. Pēc tiem pieprasījums joprojām esot lielāks par piedāvājumu, īpaši mēslojumam no bioloģiskajām saimniecībām. Īpaši labi to var pārdot pavasarī mazdārziņu īpašniekiem. Vēl lielāka iespēja to realizēt ir, pirms tam apstrādājot un fasējot.
Bioloģisks siers ir vērtīgāks
Seminārā, salīdzinot intensīvo lauksaimniecību ar bioloģisko, secināja, ka būtisks trūkums ir intensīvās ražošanas radītās monokultūras un monoprodukti. Ražojot tikai kaut ko vienu un lielā apjomā, tajā ir mazāk vērtīgo uzturvielu nekā produktā, kurā ir izejvielas no iespējami dabiskākas vides. Monoprodukts ir mazāk smaržīgs un garšīgs. Tas attiecināms arī uz govīm un kazām, turētām pārsvarā kūtī un barotām ar vienveidīgu barību. Lietojot šādu pārtiku, piemēram, sieru, organismā sāk pietrūkt darbībai nepieciešamo minerālvielu un veidojas slimībām labvēlīga vide.
Otrs noteicošais apstāklis bioloģisko produktu noieta veicināšanā ir tā cena. Pircēji, kas pārskaita katru centu, pirms to atdod, starp mājas olām par 1,7 eiro un lielveikala, kas maksā 1,10 eiro, izvēlēsies lētākās.
Valsts — banānu lauks
Par savu personīgo pieredzi, iepazīstot dažādas vides un pārtikas sistēmas vairākās pasaules vietās, tajā skaitā Centrālajā Āfrikā, stāstīja vides eksperte Lāsma Ozola. Viņa arī pētījusi turienes lauksaimniecības ietekmi uz vidi. Lāsma ikdienā strādā Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centrā, izstrādā bioloģiskās lauksaimniecības projektus, kā arī aktīvi atbalsta tiešās pirkšanas kustību. Pētot mūsdienu pasaules globalizētās, garās pārtikas ķēdes, viņa arvien aktīvāk pievērsusies vietējai produkcijai. Piemēram, pietiek apzināties, ka vairāk kā 80% visu pasaules ķiploku izaudzē Ķīnā. Tāpēc par reto produktu var teikt, ka zināms, kā tas audzēts, ar ko mēslots, citiem vārdiem, mēs nezinām, ko liekam mutē.
Globalizācija radījusi arī absurdu apstākli — lielākie bada cietēji ir paši zemnieki, jo lauksaimniecības zemi izmanto pasaulē vispieprasītāko produktu — kafijas, banānu un citu — audzēšanai.
Arī Amerikas kontinentā, Kostarikā, kur Lāsma dzīvojusi pusgadu, iedzīvotāji ikdienā pārtiek no ASV piegādātās pārtikas, lai gan dzīvo valstī, kurā klimats ļauj izaudzēt visu nepieciešamo visus 12 mēnešus gadā. Kostarika ir liels banānu lauks, kuru ik pa laikam no lidmašīnas apsmidzina ar dažādām ķimikālijām. Pesticīdu izlietojums šajā valstī ir lielākais pasaulē — 50 kilogramu uz hektāru. Salīdzinājumam Latvijā — 1 kilograms. Papildus tam valsts ir viena no lielākajiem atkritumu radītājiem, banānu īslaicīgā uzglabāšanā izmantojot lielu daudzumu plastmasas maisu. Līdzīgs stāsts ir par ģenētiski modificētas sojas audzēšanu Dienvidamerikā un šī produkta 100% klātesamību visā dzīvnieku barībā. Eiropā degradētākā vieta ir dārzeņu ražotne Spānijas dienvidos, Almerijas reģionā. Tur siltumnīcās 26 tūkstošu hektāru platībā saražo pusi no visa Eiropā nepieciešamā dārzeņu apjoma, bet vienlaikus apvidū saindēts dzeramais ūdens, un tas neder pašu augu laistīšanai, tāpēc jāimportē.
Tiešās pirkšanas pulciņiem ir iespēja sadarboties ar 3500 Latvijā reģistrētajām bioloģiskajām saimniecībām, bet tikai neliela daļa, ap 200, nopietni nodarbojas ar bioloģisko produktu ražošanu. Bioloģiskās saimniecības sertifikāts ir minimums, lai tiešās pirkšanas grupas sāktu sarunas. ◆
