Rudenī barojam brekšus

Vismaz 80 procentu copmaņu rudens pusē domā vienīgi par plēsīgo zivju ķeršanu. Pats arī nupat atgriezos no kārtējās līdaku un asaru medību vietas, un viena skaista septiņniece iegūla laivā. Protams, saņēmusi manu svētību un piedalījusies īsā fotosesijā, tā lepni aizpeldēja atpakaļ savā stihijā. Visi jau zinām, ka nav īpaši gudri uz mājām ņemt par četriem kilogramiem smagākas līdakas. Tām vairs nav ne garšas, ne sulīguma, taču bieži vien gribas mājiniekiem parādīt ne tikai bildītes, bet arī, tā teikt, dzīvajā… Nav ko liegties, daudzas ģimenes ar šādu līdaku iztiktu divas trīs dienas. Tāda ir dzīve, bet tiem, kuri var atļauties atlaist, jāsaprot, ka līdakas svarā no četriem līdz sešiem kilogramiem un smagākas pārsvarā ir mammas un līdz ar to ir visīstākie ezeru, upju vai citu ūdenskrātuvju donori nākamajām paaudzēm. Ja mēs domājam tikai šodienai, tad, protams, šodienā arī dzīvojam, bet, ja domājam par nākotni, tad vēlams paaugstināt savu izpratni par to, ko darīsim rīt vai pēc pāris gadiem.
Par plēsoņām, iespējams, nākamajā reizē, bet tagad par baltajām zivīm, kas daudzu prātos jau ir aizmirstas, bet tiem, kas zina, ko darīt, šis ir īstais laikaposms, jo lielais breksis iet uz ziemošanas bedrēm.
Barojas ne pa jokam!
Breksis aizgājis gulēt. Ķeras tikai kaulainie pliči un, labākajā gadījumā, gadās kāds 800 gramnieks. Tādus tekstus var dzirdēt no veikalniekiem, un tādus tekstus lasām arī dažādos komentāros copes lietu portālos.
Varu teikt, ka šīs domas ir nepareizas. Breksis ķeras labs un liels. Ir tikai viena lieta, kas atšķiras no vasaras un rudens copes — tā ir iebarošana. Vasarā lielais breksis atpeld pēc aptuveni trim, piecām stundām no iebarojuma sākuma, bet tagad jau būs nepieciešamas stundu desmit, piecpadsmit. Tiem, kuriem pietiek pacietības un ir konkrētas vietas, kur zināms, ka te zivis ir, arī ir droši jādarbojas. Rezultāti būs.
Rudenī citas zināšanas
Atšķirība no vasaras iebarošanas breksim ir tā, ka vēlā rudenī tam ne īpaši patīk rakņāties aukstajā grunts slānī. Daudz labprātāk tas uzlasa kaut ko ēdamu grunts virskārtā aptuveni 20 centimetru robežās. Ir nepareizs viedoklis par to, ka, makšķerējot ar fīdera gruntenīti, tātad grunts virsējā daļā, iebarojamai barībai ir jābūt rupjai, jo, tiklīdz tā būs smalka, tā pievilinās mazo zivi. Mazā zivs atpeldēs ļoti ātri uz jebkuru iebarojamās barības mākoni. Būtībā mazā zivs rudenī ar savu aktivitāti ap smalko barību dod mājienu lielajām, ka te ir ēdamais. Līdz ar to labāk vēlā rudenī ir lietot rupjo barību kopā ar smalko fīdera barību. Lielo brekšu pārsvarā nav vairs kaut kur gultnes tuvumā, bet gan tie peld pusūdenī. Vislabāk to var redzēt eholotēs velcējot. Ir tādas situācijas, ka eholote rāda 10 metru dziļumu, tad pēkšņi tas izmainās uz četriem pieciem metriem, tad atkal nokrīt līdz 10, lai tikpat zibenīgi parādītu pilnīgi neloģisku četru metru dziļumu. Eholotes normālai un saprotamai darbībai traucē lielie brekšu bari. Šajā brīdī galvenais uzdevums būtu brekšu bariņu “nosūtīt“ lejā, tuvāk gruntij. Tikai kā to izdarīt? Viena iespēja ir pasniegt rupju, bet piesaistošu iebarojamo barību.
Iebarojamā un pievelkošā barība
Ir ļoti liela atšķirība, kur copē. Upēs un ezeros, kur dziļums nepārsniedz četrus metrus, darbība vai lielo brekšu pievilināšana ir krietni vieglāka kā, teiksim, Daugavā. Piemēram, Sakas upē Pāvil­ostas apkaimē. It kā dziļa, taču ļoti laba sasaiste ar jūru rada pavisam citus noteikumus nekā, teiksim, Usmas ezers, kurā ir ļoti liels brekšu skaits.
Rudens pusē nebūt nav jāaizraujas ar dārgas barības izmantošanu. Pareizā secība varētu būt ļoti vienkārša. Te, neapšaubāmi, būs iesaistīta arī ikdienas graudu pārtika.
Vispirms es barotu ar sutinātiem pelēkajiem zirņiem. Patiesībā jau es tā arī daru. Diemžēl daudzums ir liels. Varētu teikt arī tā  — dod kā cūkām! Kad zirņu spainis ir piepildīts un vēl karsts, tam pievieno slieku atraktoru, kas nedaudz atšķaidīts ar ūdeni.
Aptuvenās proporcijas — vienam kilogramam zirņu tiek izlikts viens “Timar” slieku atraktors — 250 gramu. Es varētu ieteikt arī citu zīmolu smaržvielas, bet jau otro gadu strādāju tikai ar “Timar” produkciju un tā mani ļoti apmierina. Varbūt esmu atradis pareizo formulu. Kad noteiktā copes vieta ar zirņiem ir iebarota, ļauju tai atpūsties stundas četras, sešas.
Jā, tas ir ilgi. Tāpēc jau saku, ka rudenī pievilināt lielo breksi nav viegli. Viņam nav prāts uz barošanos, bet piekacināt var. Es jau to esmu izdarījis vairākas reizes gadu no gada. Pēc tam ir kaifiņš, kad tavu fīdera spicīti saliec kā lociņu un tu pats īsti nevari saprast, ko tajā brīdī darīt. Vilkt, nevilkt, atdot auklu vai pieturēt. Taču tajā pašā laikā fīderim spice lokās un pieprasa ātru lēmumu.
Pēc zirņiem seko…
Seko iebarojamā barība. Kāpēc rudenī tieši zirņi? Ilgspēlējošs materiāls kā ēsma. Vārīts vai sutināts zirnis plus atraktors veicina brekšu piesaistīšanu arī rudenī, bet tas nav sportiskais variants, kad šī zivs pienāk pie uzklātā galda ļoti ātri. Viss notiek lēnām, bet pamatīgi.
Pēc zirņiem seko jau gatavā iebarojamā barība. Tā netiek iebarota konkrētā vietā, kā tas ir ierasts vasaras laikā. Iebarojamā barība tiek breksim pasniegta tikai barotavā. Pie iebarojamās barības noteikti klāt nāk dabiskais aromāts. Tās ir sasmalcinātas sliekas, saspiesti mušu kāpuri un, ja iespējams, arī motilis vai džokers. Visu, ko pieminēju, var likt pie iebarojamās barības tik daudz, cik nav žēl. Par daudz nebūs, jo gaļas iebarojamās barības ir un vienmēr būs pirmajā vietā!
Rudens pusē vienmēr un viennozīmīgi pie iebarojamās barības ir jāliek klāt zeme. Arī Copes­lietas.lv ekspertos par šīm lietām raksta Grabovskis un Siliņš. Uzdodiet jautājumus un jums atbildēs. ◆