— Jānis bija mana pirmā lielā mīlestība. Es domāju, ka mums
būs kā indiešu kino — lielā, vienīgā, neatkārtojamā mīlestība. Bet viņš mani pameta, — stāsta
Aina.
— Un tad pēc ceturtdaļgadsimta viņš atgriezās — dzīves nogurdināts un apbružāts, pirms 12 gadiem sieva esot nodevīgi aizgājusi pie saviem vecākiem ar abu kopējiem bērniem, — turpina Aina. — Bēdu ieleja! No manis pirms gadu desmitiem esot aizgājis tāpēc, ka es bijusi par jaunu. Viņš, teju trīsdesmitgadnieks, ar astoņpadsmitgadīgu skuķi… Viņam vajadzējis ģimeni un bērnus, bet es esot bijusi neperspektīva līgava. Un ziniet — sāku dzīvot ar viņu kopā. Sākumā jau viss bija skaisti. Tikai mans dārgais periodiski sāka pazust. It kā uz laukiem — saimniecībā taču jāstrādā! Mazpamazām atklājās, ka bijušais staltais tēva dēls ir inteliģentais alkoholiķis, kurš dzer reti, bet pamatīgi. Sien kaut ar milzu ķēdēm pie dižozola, lai nemeklē pudeli. Turklāt izrādījās, ka bāleliņš nav vis šķīries — uzradās salmu šķirtene ar pretenzijām par to, ka es, lūk, labu ģimeni postu.
Tik ar viltu tiku vaļā no sava dzērājpuiša — pastāstīju, ka man uzradies cits, kamēr viņš dzēra. Aizgāja nekavējoties un vēl pārmeta man, ka pašai esot problēmas ar alkoholu, ja viņu nesaprotot. Nenoliedzu, ir jau arī, jo neko citu kā vienīgi Kagora vīnu nezinu. Smieklīgākais ir tas, ka pēc kāda laika bijušais draugs piezvanīja, parunājām, un es izstāstīju taisnību. Viņu aizskāra tas, ka man cita kunga nebija, nevis tas, ka būtu aizgājusi pie cita. Saproti nu vīriešus! Taču zinu — trešās atgriešanās vairs nebūs… ◆
