Pagājušas sešas vasaras, kā Nensija un Mārtiņš Freivaldi ar dēliem Rihardu un Robertu pametuši Rīgu un izbauda ikdienu tālu prom no pilsētas —
Seces pagastā. Te, pie viņu “Gaiteriem”, beidzas ceļi, ir visskaistākie saulrieti pasaulē, ziemā var gulēt sniegā, cik ilgi vēlas, un neviens par to nebrīnīsies. Mārtiņš ir būvgaldnieks, Nensija ieguvusi pedagoģisko izglītību, bet izlaiduma dienā savai audzinātājai apsolījusi, ka nekad mūžā nestrādās par skolotāju.
Imanta Kaziļuna
teksts un foto
Māja bija brāļa
dāvana māsai
— Kāds bija galvenais iemesls, lai no Rīgas pārceltos uz Seci?
— Tā vienkārši notika — pirmajam bērnam nopirkām mašīnu, otrajam — māju. Vajadzēja septiņvietīgu mašīnu, lai ģimene varētu braukt kopā ar vecākiem, un vajadzēja māju, arī galvenokārt bērnu dēļ. Sākumā tā bija domāta kā vasaras māja, kur atbraukt, būt svaigā gaisā. Mērķis bija tieši lauku māja, nevis jūras malā vai piepilsētā. Tas notika pirms pašas krīzes. Atbraucām uz šejieni, un vieta uzreiz iepatikās. Īsto meklējām ilgi, vismaz sešus mēnešus, izbraukājām visu Latviju. Vēlējāmies, lai māja būtu ne tālāk kā 100 kilometru no Rīgas, un svarīga bija arī cena. Pabijām Limbažu pusē, bet tur par sadegušu, sagruvušu graustu ar pusi mazāk zemes prasīja 23 tūkstošus latu. “Gaiterus” nopirkām par 10 tūkstošiem lētāk, par “sviestmaizi”.
— Kādā kārtībā bija māja?
— Sludinājums par mājas pārdošanu internetā bija no rudens, bet apskatīt to atbraucām pavasarī. Patiesībā tā pie mums atnāca divreiz. Otrajā reizē mans tēvs avīzē izlasīja superīgu sludinājumu, bet bildes nebija. Sludinājumā bija minēts ozols, aka, māja. Izrādījās, ka tā ir tā pati, kas internetā redzēta. No mājas gan nekā liela nebija. Ozols ir, bet pagraba, akas nebija, un to joprojām neesam atraduši. Tagad var teikt, ka vieglāk un lētāk būtu bijis māju nojaukt un uzcelt jaunu. Toreiz jaunākajam bērnam bija divi mēneši, un viens no nosacījumiem bija, lai ģimenei būtu, kur palikt. Atbraucot pirmajā reizē, līdz mājām pat netikām — ceļam pāri gulēja nogāzies vītols. Ieslēdzām elektrisko tējkannu, un aizdegās elektrības skaitītājs.
Mākleri bija ielaiduši dzīvot kādu čigānieti, un viņa sūdzējās, ka ziemā esot ļoti auksti. Kā gan nebūs, ja ap logiem desmit centimetru šķirbas. Pirms tam šeit dzīvoja māte ar pieciem bērniem. Bija centušies, iekopuši ābeļdārzu, bet pēc ūdens gājuši uz grāvi vai tuvumā esošo fermas sūkņu māju.
Tagad no vecās mājas palikušas vien četras ārsienas un vienā istabā grīda. No čigānietes mantojumā suns. Vēlāk uzzinājām, ka māja celta 1928. gadā un, kā vietējie stāsta, piekalnē dzīvojis brālis, kurš “Gaiterus” uzcēlis savai māsai.
Barters ir laba lieta
— Toreiz ceļš no Aizkraukles vēl nebija asfaltēts, bet tas neatturēja no šāda lēmuma.
— Nē, atbraucām un sapratām — mēs te dzīvosim, un āmen. Sākumā tā arī bija vasaras māja, bet, kad nomainījām logus, uzbērām piebraucamo ceļu, uztaisījām dziļurbumu, ierīkojām centrālo apkuri, kāda vairs vasaras māja. Rīgā bērnudārzā rinda pajuka, citu bērniem bija priekšroka, un mēs palikām bešā. Tad arī es dzīvoju te, vīrs turpināja strādāt un darbdienās palika Rīgā. Bija traki un jautri, kad ziemā sniegs līdz vēderam, bērni kliedz, dara visu, kas ienāk prātā.
— Cik daudz vēl ikdienā ir Rīgas?
— Rīgā joprojām ir īpašums, to izīrējam, pamazām virzāmies uz to, lai reģistrētu individuālo uzņēmumu vai kādu citu juridisku statusu, audzētu ogas — upenes, avenes, varētu piedalīties ES projektos, paplašināt aitu ganāmpulku un ogulāju stādījumus. Tās ir divas lietas, uz kurām lēnām un mērķtiecīgi virzāmies. Treškārt, abiem vajadzīga lauksaimnieku izglītība. Tās trūkums traucē. Domājam par neklātieni Vecbebros. Tagad īpašumā ir 12 hektāru zemes, pagaidām ar tehniku — lauku apart, sienu nopļaut — izlīdz kaimiņš. Mums ar viņu barters — pretī dodam kaut ko no izaudzētā. Vispār barters ir laba lieta, galvenais — nodokļi par to nav jāmaksā.
Pirms diviem gadiem radās izdevība piepirkt klāt kaimiņos esošo īpašumu, un tagad zemes pietiktu, lai vismaz pāris hektāros audzētu graudaugus.
Jēriņi ziemu aizvada priekšnamā
— Lauku sēta reti iedomājama bez dīķa.
— Par to mums ir īpašs stāsts. Pirmajā gadā izrakām, izveidojām dambi, uzplūdinājām, un pavasarī, kad tas pietecēja pilns līdz malām, dambja caurtece bija par mazu, neizturēja, un ūdens ar milzīgu troksni, kopā ar lielajiem ledus blāķiem gāzās pāri dambim. Mūsu māja ir kalniņā, un kaimiņi izbailēs skrēja skatīties, kas te notiek. Trakākais tas, ka mēs tajā dienā nebijām mājās. Varbūt tā ir zīme no augšas. Aug bērni, un dīķis tomēr ir viņiem bīstams. Paaugsies, uzbērsim atpakaļ dambi, ieliksim lielāku caurteku.
— Kas iedrošināja audzēt aitas?
— Sākumā aitas bija tāpēc, ka vajadzēja zāles pļāvēju. Pirmajā reizē paņēmām divas, tikai vasarā, un rudenī viņas saslima, tādēļ nācās nokaut. Pēc tam, kad vecajā kūtī pabija sesks un nokoda visus mājputnus, sapratām, ka vajadzīga arī jauna kūts. Tagad tajā atkal ir vairākas vistas, trīs zosis, sešas aitas un divas kazas. Esam parēķinājuši, ka vajadzīgs sešdesmit aitu, lai ģimene varētu mierīgi iztikt, nekur papildus nestrādājot. Kaza pie mums nonāca pavisam savādā veidā. Kaimiņu saimnieces atnesa divus jērus un teica — glābiet, man nav, kas viņus baro. Paņēmām kazu, slaucām un barojām jēriņus no pudelītes. Ziemā viņi dzīvoja tepat priekšnamā.
Indiāņus kopā nevar laist
— Ar bērniem te dzīvot nenozīmē arī grūtības ikdienā?
— Noteikti nē. Puikām ir nepilna gada starpība, abus indiāņus kopā vienā bērnudārza grupā Secē negribējām laist. Tāpēc izvēlējāmies Aizkraukles bērnudārzu. Vecākais dēls šogad sāka mācīties Seces skolas 1. klasē. Arī pašiem dzīvot vieglāk, īpaši ziemā, kad jūt pagasta atbalstu, pat pēc vistrakākā sniegputeņa ceļš ir iztīrīts. Vien kādā Ziemassvētku naktī netikām kalnā. Bija pulksten trīs, atbraucām mājās no vecākiem, ceļš bija aizputināts, un gabaliņu nācām kājām. Bērni samiegojušies, viens cimdu pazaudējis, otram nasta par smagu.
— Lai arī bija iespēja bērnus skolot Aizkrauklē, izvēlējāties Seces skolu.
— Mazākas klases ir labākas, īpaši lielajam puikam. Viņam patīk domās aizklīst no mācībām, un mazā kolektīvā skolotājam būs vieglāk izkontrolēt, ko kurš dara, pieeja individuālāka. Nebūs tā, ka vēlāk aizejot uz lielāku skolu, viņi jutīsies apjukuši. Ar komunikāciju viņiem problēmu nav. Cik varam, sabiedrības labā darbojamies arī mēs ar vīru, esam biedrībā “Vecāki Aizkrauklei” no pirmās dibināšanas dienas.
Fantastiskākais
saulriets pasaulē
— Laukus un modernās tehnoloģijas izdodas apvienot?
— Ar televīziju un internetu, telefonsakariem problēmu nav, bet, kad trīs dienas pazuda elektrība, tad gan bijām pikti. Sākam apsvērt ideju par propelleru — vēja ģeneratoru. Arī elektrības jauda varētu būt lielāka. Tagad, ja ieslēgts kāds sildītājs, tējkanna un vīrs garāžā grib ieslēgt kompresoru, tas nedarbojas. Apkuri esam ierīkojuši tikai ar malku un arī vasarā šādi nodrošinām silto ūdeni. Tāpēc arī trauku mazgājamā mašīna, apsildāmās grīdas darbojas, tikai dedzinot malku. Vēl gads jāiztur. Kad jaunākais dēls sāks mācīties Secē, nevajadzēs vairs braukāt divas reizes dienā uz Aizkraukli un atpakaļ, kopā 36 kilometrus, ietaupīsies vislielākais no tēriņiem — degviela. Lielākā problēma ir ceļš gar māju, jo pavasarī gadījies trīs dienas nosēdēt mājās, jo izbraukt neiespējami. Reiz Mārtiņš gan “izraļļoja” ar golfiņu dubļus, bet tas izmaksāja mašīnai jaunu motoru. Mašīnas te netiek žēlotas, un ar otru gan būvmateriāli vesti, gan pa tīrumu kartupeļi. Vēl varētu arklu piemontēt, lai dārzu uzartu.
— Jūsu sapnis par dzīvi laukos simtprocentīgi piepildījies?
— Jā, un pašiem vietas mājas pirmajā stāvā jau ir par maz, tāpēc lēnām sākam apgūt otro stāvu. Dārzs un tajā izaudzētais ir nenovērtējams. Kartupeļi, kāposti un viss pārējais audzis bez ķīmijas, un, ja tajos pagadās pa tārpam, tas nozīmē, ka dārzenis patiešām ir labs. Tagad draugi rīdzinieki šādu iespēju augstu vērtē. Tāpēc arī nācās uzbūvēt lielu pagrabu, kur to visu glabāt. Noteikti, ka veikalā to visu nopirkt ir izdevīgāk, jo esam parēķinājuši — norokot kartupeļus, izdevumi un ienākumi ir vienādi ar nulli.
Bet, pirmkārt, laukos nav tik vientuļi kā pilsētā. Lai arī esam nostāk no visiem, te beidzas ceļš, māju tālāk nav, līdz ar to cilvēki lieki nebraukā. Te ir fantastiskākais saulriets pasaulē, kad vakaros saule, līdzīgi kā jūrā, laižas pāri laukam. Seši gadi, bet joprojām nav apnicis. Bieži to fotografēju. Tādas lietas neapnīk. Baudu katru gadalaiku, arī ziemā rokot sniegu, kad atguļos sniegā, skatos debesīs. Skaisti! Un neviens nenāk un neprasa, kādēļ tā muļķojos.
Vizītkarte
Vārds uzvārds:
Nensija Freivalde.
Dzimšanas vieta un laiks: Rīga, 1975. gada 28. novembris.
Izglītība:
Rīgas pedagoģiskajā institūtā apgūta sākumskolas skolotājas profesija.
Dzīvesvieta:
Seces pagasta “Gaiteri”.
Nodarbošanās:
mājsaimniece.
Ģimene:
precējusies, divi dēli.
Vaļasprieks:
ogošana, sēņošana.
Horoskopa zīme:
Strēlnieks.
