— Es dzīvoju viena lauku mājā, man ir grūti staigāt. Mainīt dzīves apstākļus nevēlos un par pansionātu i domāt negribu. Pie bērniem arī nevēlos dzīvot, turklāt viņi ir tālu un pie manis reti atbrauc. Man ļoti daudz palīdz kaimiņiene, es jau viņai arī par to nedaudz maksāju, bet vai nevarētu viņu noformēt man par aprūpētāju? Būtu labi gan viņai, gan man, kaimiņiene vismaz saņemtu oficiālu algu, —
tā mums jautā kāda iedzīvotāja no Kokneses novada.
— Diemžēl šādu situāciju, kad veci cilvēki paliek vieni savās grūtībās, kaut viņiem ir bērni, ir ne mazums, — saka Kokneses novada sociālā dienesta vadītāja Baiba Tālmane. — Taču neviens jau nav atcēlis bērnu pienākumu pret vecākiem, gādāt par viņiem, kad viņi kļūst veci. Konkrētā gadījumā zvanītājai būtu jāvēršas sociālajā dienestā ar iesniegumu, mēs izvērtētu palīdzības iespējas viņai — tiek ņemts vērā gan pakalpojumu pieprasījušās personas pensijas lielums, gan veselība, gan tuvinieku iespējas palīdzēt vai par sniegto pakalpojumu samaksāt. Viens no variantiem — mēs varētu piešķirt aprūpes pakalpojumu, meklējot iespēju, lai par šo pakalpojumu samaksā bērni vai mazbērni, tā varbūt netieši stiprinot ģimenes saites. Cits variants — zvanītāja kopā ar saviem bērniem un mazbērniem jau pati var ar kaimiņieni vienoties par maksu un darbiem, kuri viņai jāveic. Sociālais dienests līgumu slēdz tikai ar sertificētiem aprūpētājiem. Šo sertifikātu var iegūt, piesakoties aprūpētāju apmācības kursos. Apmācības kursus organizē Nodarbinātības valsts aģentūra, tajos iespējams mācīties arī bezdarbniekiem. ◆
