Kad Rozālija teica: “Braucam uz Viļānu tirgu!”, es kā Mārtiņš Rītiņš atbildēju: “Kas var būt labāks par šo!” Kā nu ne! Galva tik pilna ar lielo politiku, tā vien prasīt prasās to izvēdināt. Sākumā es tirgū uzvedos kā priekšzīmīga skolniece. Neko nepirku, gāju tik pa plašo ielu un stadionu, vērtēju cenas un preces. Pie stadiona kāda tante pārdeva alu. Bet kas tas par Latgales apmeklējumu, ja nav nogaršots miestiņš? Vienu mazo glāzi nopirku! Tāds pliekans šķita. Nedaudz tālāk bija vēl viens alus tirgonis. Nogaršoju arī viņa brūvējumu. Jau mazliet labāks likās. Pēc tam atcerējos, ka Indriķim kaut kāds urbis jānopērk. Aizmirsu tik īsto numuru, tāpēc nopirku piecus dažādus. Pēkšņi iesāpējās un sāka reibt galva. Domāju, ka no pārslodzes, bet tad atcerējos, ka es taču iedzēru alu. Labi, ka netālu varēja nopirkt Krievijā ražoto analgīnu bez receptes. Līdzēja. Nopirku arī miķelīšu stādus. Līdzās tiem arī pārdeva alu. To mēs ar Rozāliju vēl nebijām garšojušas. Nopirkām. Ļoti labs! Miķelītēm arī krāsa uzreiz šķita spilgtāka. Kādā mazā ieliņā piedāvāja tik daudz skaistu trušu, arī es vienu melnu nopirku. Vācu, ar noļukušām ausīm. Izstādēs tāds maksājot 50 eiro, bet es dabūju lēti — par 17. Zābakiem, kuru dēļ es braucu uz Viļānu tirgu, naudas vairs nepietika. Nekas. Sniega jau vēl nav. Aizbrauksim nākammēnes. Mājās Indriķis piktojas par to trusi, bet es viņam saku: tas taču šķirnes! Uzdāvināsim tavai mātei!
Ja atklāti, man šis tirgus patīk daudz labāk nekā politiskais, kas notiek Saeimā. Te vismaz es pati piedalos, bet uz Saeimas tikai noskatos. ◆
