Ejot pa Aizkraukles ielām, reti aizdomājamies, ka dzīvojam vienā no Latvijas jaunākajām pilsētām, kas izaugusi vietā, kur vēl samērā nesen ap klusām lauku sētām zaļoja dārzi, viļņoja labības lauki. Arvien mazāk paliek ļaužu, kuri to atceras. Senatnes elpa jūtama gleznainajā “Kalna Ziedu” apvidū. Atmiņas par seno Panderu dzimtu un viņu tuviniekiem rūpīgi savākusi un publicējusi Regīna Paukšte.
Bieži esmu aizdomājusies — kurp vedusi dižo koku aleja piekalnē pretī “Kalna Ziediem”, par kādiem notikumiem liecina kādreizējo mājvietu iezīmes, tikko samanāmie ierakumi blakus dižajiem bērziem. Atmiņas jāsaglabā, tās būs daļa no mūsu pilsētas vēstures. Kā viedajās Janas Mores dzejas rindās:
Es labi zinu
savu senču takas
Un neienācu te
bez dvēseles.
Ar lielu interesi augusta beigās — septembra sākumā laikraksta kultūrvēstures lappusē lasīju Regīnas Paukštes veidoto atmiņu stāstu “Daugavas viļņu atspulgi”.
Paldies raksta autorei un laikrakstam “Staburags” par publikāciju!
