Kad bērnības draudzene Glorija mani uzaicināja doties uz Rīgu, piekritu. Nebijām tikušās vairāk nekā 20 gadu. Viņa mani savā mājā vis necienāja, bet aizveda uz suši bāru un lika izvēlēties, ko ēdīšu. Ko tad es? Teicu — garšīgāko. Es taču nekad nebiju to ēdusi. Agrāk, kad dēls Ludis pieminēja šo vārdu, domāju, ka mācās krievu valodu un runā kaut ko par žāvēšanu.
Biju pārsteigta, ka suši ēšana ir tik sarežģīts process. Atnesa kaut kādus kociņus, un Glorija tik eleganti ar tiem darbojās, domāju, mēģināšu es arī. Bet man tas kociņš aizlidoja pa gaisu un iekrita grīdas spraugā. Turpināju ēst ar dakšiņu. Varu iedomāties, kā mans kuņģis brīnījās, kad sākās mans ēšanas process instruktores Glorijas vadībā. Toties tagad es zinu, ka vasabi ir japāņu mārrutki zaļā krāsā. Pēc instruktores pamācības, es tos iemaisīju sojas mērcē un tajā mērcēju suši. Ak, zemīt, atveries! Es taču to pamērcēju tā pamatīgi. Domāju, ka būs jāsauc ugunsdzēsēji, kā iekšas dega. Bet tas jau vēl nebija viss. Pēc katra kumosa virsū jāuzkož gari — marinēts ingvers, lai attīrītu garšas kārpiņas nākamajam kumosam.
Nē, mīlīši! Lai tos ēdienus ēd japāņi paši. Nekas nav labāks par kārtīgu cūkgaļas kotleti ar brūnu miltu mērci. Ne garšas kārpiņas jāattīra, ne ar kociņiem jāpūlas. Laikam būs jāpārdod zeme un jāatver Rīgā kotlešu bārs. Vismaz kaut kas īsti latvisks. ◆
