Cilvēki labprāt ņemtu kredītus savu dzīves apstākļu uzlabošanai, taču viņiem ir problēmas ar finansējumu pirmajai iemaksai, kā arī nav pārliecības par valstī notiekošajiem procesiem — intervijā atzīst Latvijas Komercbanku asociācijas vadītājs Mārtiņš Bičevskis.
— Kāds šobrīd ir privātpersonu pieprasījums pēc kredītiem?
— Pieprasījums ir, bet jautājums ir par privātpersonu spēju pašām nodrošināt kaut kādu līdzfinansējumu. Ja skatās uz skaitļiem, jāteic gan, ka šīgada pirmajā ceturksnī izsniedzām mazāk kredītu nekā pagājušā gada pirmajā ceturksnī. Kopējā summa gan šogad ir izsniegta faktiski tāda pati kā pērn. Taču, ja augošas ekonomikas apstākļos kreditēšanas summas paliek iepriekšējā gada līmenī, tas galīgi nav labākais signāls.
— Ir samazinājusies cilvēku pirktspēja vai arī tie iedzīvotāji, kuri ir vēlējušies uzņemties jaunas kredītsaistības, to ir izdarījuši jau pērn? Vai varbūt ir kādi pavisam citi aspekti?
— Es negribu teikt, ka tas ir pirktspējas jautājums. Tas ir jautājums gan par iedzīvotāju uzkrājumiem, gan arī par cilvēku drošības sajūtu attiecībā uz mūsu ekonomikas nākotni. Domāju, ka, raugoties no šāda aspekta, pašreiz nenoteiktība, kas valda gan ārējā vidē, gan arī pašmāju politiķu diskusijās, pasliktina kreditēšanas vidi. Tas viss dara piesardzīgākus kredītdevējus, kā arī samulsušākus kredītņēmējus. Tāpat jautājums ir par mūsu kredītņēmēju uzkrājumiem, kas ir ne pārāk lieli, lai spētu ņemt kredītus tādā līmenī, kādā būtu nepieciešams no pašreizējās ekonomiskās loģikas un kopējo banku uzraudzības noteikumu viedokļa.
— Pēc kāda veida kredītiem šobrīd ir lielākais pieprasījums?
— Hipotekārie kredīti veido noteiktu daudzumu no kopējā kredītu apjoma. Vērtējot absolūtos skaitļos, jāteic, ka lielākā daļa no kopējā privātpersonu, mājsaimniecību kredītportfeļa ir tieši hipotekārie kredīti. Jārēķinās, ka pietiekami lielu patēriņa apjomu kreditē nebanku sektors, tāpēc, raugoties uz mūsu tautsaimniecību kopumā, jāteic, ka mūsu hipotekārā kreditēšana nebūt neveido tādu loģisko proporciju, kādai tai vajadzētu būt veselīgas ekonomikas apstākļos. Šobrīd mēs joprojām esam ar ļoti ierobežotu spēju uzkrāt nekustamajā īpašumā. Tas mūs dara nedaudz bažīgus. No vienas puses, Latvijā kopumā esošo mājsaimniecību skaits ir pietiekami liels. Savukārt, no otras puses, pietiekami daudz mājsaimniecību vēlas uzlabot savus dzīves apstākļus. Jāņem vērā, ka uzkrāšana, izmantojot nekustamo īpašumu, ir viens no stabilākajiem un drošākajiem veidiem, kā sabiedrības, kurās daudzas desmitgades nav bijusi stabila ekonomika, var veidot uzkrājumus. It īpaši ņemot vērā, ka vidējie ienākumi uz cilvēku Latvijā ir ne pārāk augsti. Tādējādi jāuzsver, ka šobrīd būtu pareizi veicināt uzkrāšanu, izmantojot nekustamo īpašumu, un tāpēc atbalstāma ir valsts pirmā mājokļa programmas ieviešana. Skaidrs gan — lai to ieviestu, ir nepieciešama pietiekami stabila tiesiskā vide, uz kuru var paļauties.
— Pirms vairākiem gadiem bija situācija, kad aizņemties naudu, saņemt hipotekāro kredītu bija iespējams pat tad, ja pašam vispār nekādu uzkrājumu nav. Ar cik lielu vidējo pirmo iemaksu jārēķinās šobrīd, pretendējot kredītam mājokļa iegādei?
— Tas atkarīgs gan no vietas, kurā ir vēlme nopirkt, piemēram, dzīvokli, gan arī no tā veida, struktūras un mājsaimniecības ieņēmumiem. Jārēķinās, ka šī likme pašreiz ir 15% līdz 25% apmērā.
Protams, ja mēs runājam par kredītu, kas paredz kā nodrošinājumu tikai konkrēto nekustamo īpašumu, kas tiek iegādāts, pirmā iemaksa būs virs 30% un var sasniegt pat 40% atzīmi. Tirgus piedāvā šāda veida kredītus — tie ir iegūstami. Pieprasījums pēc šāda veida kreditēšanas gan ir ļoti mazs.
— Ne mazāk svarīgs jautājums ir par kredītiem, kas savulaik tika ņemti, bet, sākoties krīzei, izrādījās, ka cilvēki nespēj tos maksāt. Kāda ir situācija šajā jomā?
— Domāju, ka principā šis jautājums ir zaudējis nopietnu ekonomisko aktualitāti. Tās mājsaimniecības, kam bija grūtības, bet kas tādā vai citādā veidā meklēja risinājumus, ar vai bez nekustamā īpašuma zaudēšanas ir tikušas šai situācijai pāri. Dažādas citas vēsturiskās problēmas ir palikušas, bet arī tās acīmredzot tiks atrisinātas. Nekas daudz tur vairs laukā nenāks — tiem, kuri nespēja piecu gadu laikā atgūties, tām mājsaimniecībām kredīti vairs nebūs veselīgi un dzīvotspējīgi.
— Vai šobrīd ir iespējams pateikt, cik liela daļa no tām mājsaimniecībām, kam savulaik radās parādu atmaksas problēmas, šobrīd ir atguvušās?
— Tas šobrīd nav vienkāršs jautājums. Bija tādi, kas savus īpašumus pārdeva, bija tādi, kas parādus restrukturizēja un vienojās, bet bija arī tādi, kas īpašumus atdeva bankām. Konkrētus skaitļus šajā jomā pašreiz nav iespējams nosaukt. Vismaz asociācijai šādu skaitļu nav.
— Tāpat, sākoties ekonomikas krīzei Latvijā, banku rīcībā nonāca liels daudzums dažādu nelikvīdu īpašumu. Kāda ir situācija šajā jomā? Šos īpašumus ir izdevies realizēt vai arī tie joprojām ir banku problēma?
— Es to nesauktu par problēmu. Faktiski joprojām pietiekami daudz nekustamo īpašumu nav atgriezušies tautsaimniecībā. Daļa no tiem ir izīrēti, daļa kaut kādā veidā apsaimniekoti, bet vēl daļa — pārdoti. Šis process nav noslēdzies, tas turpinās un lēnā garā attīstās. Objekti, pēc kuriem bija pieprasījums tirgū, ir atgriezušies tautsaimniecībā. Savukārt gadījumos, kad nekustamais īpašums bijis jāatjauno, jārenovē vai jāveic citas tamlīdzīgas darbības, attiecīgie darbi lēnā garā tiek veikti, lai īpašums atkal tiktu padarīts tirgum interesants. Protams, ir arī kaut kādi pietiekami nelikvīda nekustamā īpašuma apjomi, piemēram, reģionos ārpus pilsētām, kur vispār pieprasījuma nav, šajā kategorijā ietilpst arī dažādi citi objekti.
— Daļu īpašumu bankām šobrīd vienkārši neizdodas pārdot vai arī tās gaida brīdi, kad to darīt būs ekonomiski izdevīgāk?
— Domāju, ka šobrīd vienkārši gaidīt nav ekonomiski izdevīgāk. Katra banka atbilstoši savam plānam realizē šo savu uzkrāto aktīvu, kuru šobrīd pat varētu dēvēt par pasīvu, tik lielā mērā, cik tirgus ir gatavs to absorbēt. 2012. un 2013. gadā aktivitāte un ieplūstošās naudas daudzums bija lielāks. 2014. gadā dažādu iemeslu dēļ — gan saistībā ar aktualizēto jautājumu par termiņuzturēšanās atļaujām trešo valstu pilsoņiem, gan ar kopējo ekonomisko situāciju Eiropā, gan starptautisko saspīlējumu — investīcijas kopumā ir samazinājušās. Mums tādējādi ir jārēķinās ar mazākiem pārdošanas tempiem, un šeit jautājums ir par to, cik lielā mērā katra konkrētā banka var ātri un efektīvi šos īpašumus pārveidot par tādiem, lai tirgum tie atkal būtu interesanti un lai vispārējā ekonomiskā attīstība spētu šos īpašumus absorbēt.
— Vai pārskatāmā nākotnē, jūsuprāt, varam sagaidīt cilvēku uzticības atjaunošanos tirgū notiekošajiem procesiem?
— Nevajadzētu gaidīt ļoti krasas pārmaiņas. Bet ļoti svarīgi ir tas, lai būtu pietiekami ilga, skaidra, stabila valdības politika attiecībā uz tiesisko vidi. Lai kredītņēmējs no nodokļu politikas viedokļa varētu saprast, cik daudz viņam tuvākajā piecgadē vai desmitgadē izmaksās jaunāka, labāka, lielāka nekustamā īpašuma lietošana, bet finansētājs varētu paļauties uz tiesisko vidi, ka noteikumi nemainīsies spēles vidū. Tās ir divas lietas, par ko gribētos saņemt daudz skaidrākus signālus. Ja pašreizējais parlaments nespēs nodrošināt šādus signālus, varbūt tas labāk izdosies nākamajam parlamentam. Pagaidām ar tādu politiskās diskusijas formu, kāda tā ir šobrīd, cilvēku uzticība ne pārāk tiek stimulēta. ◆
