(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 23. maija numurā.)
Stikla tilts ar lampiņām
Gruzijā dzīvo ap 4,5 miljoniem iedzīvotāju, no viņiem viena ceturtā daļa — galvaspilsētā. Tbilisi 5. gs. dibināja cars Vahtangs Gorgasali. Leģenda vēsta, ka medībās cars nošāvis fazānu, kurš iekritis karstajā avotā. Kad fazānu pēc laika atraduši, tas bija izvārījies tā, ka uzreiz varējuši likt galdā ēšanai. Cars pavēlējis sākt pilsētas celtniecību ap karstajiem avotiem. Tbilisi nosaukums cēlies no gruzīnu vārda “tbili”, kas nozīmē silts.
Esot Tbilisi, tikai pārliecinājos, ka uz šo zemi jāatbrauc vēlreiz, jo tādā tempā, kāds bija mums, ir grūti izbaudīt šīs tautas kolorīto tēlu.
Vecpilsētā sajaukusies visdažādāko stilu arhitektūra, jo pēc pilsētas kārojuši daudz “precinieku”, taču ne visi labiem nodomiem apveltīti. Tbilisi savā pastāvēšanas laikā ir 37 reizes izlaupīta.
Viena no pilsētas raksturīgākajām iezīmēm ir daudzie balkoniņi — gan lieli un grezni, gan teju pussabrukuši, bet ir.
Tbilisi jūtama arī Eiropas elpa. Kad iziet no vecās pilsētas daļas, Mtkvari upes krastā skatu priecē itāliešu dizainēts moderns stikla tilts, kas ved uz upes otru krastu, kur iekārtots parks. Īpaši skaists šis tilts ir vakarā, kad iedegas LED gaismiņas un skaisti izgaismoti ir arī parku celiņi.
Vienā rokā vīns, otrā — zobens
Pār Tbilisi paceļas piemineklis Tamārai, Gruzijas valdniecei no 1184. līdz 1213. gadam. Viņas valdīšanas laiks tiek saukts par Gruzijas zelta laikmetu, jo saistās ar politiskiem un militāriem panākumiem attiecībās ar apkārtējām valstīm. Tamāras valdīšanas laikā valsts izcēlās ne tikai ar politisku un militāru tālredzību, bet arī ar lieliem mākslas un kultūras sasniegumiem. Tamāra Lielā, kā viņu dēvēja, ir Gruzijas pareizticīgo svētā — kanonizēta kā Svētā tiesību karaliene. Viņai veltītais piemineklis novietots 1958. gadā — kreisajā rokā viņa tur vīna kausu draugiem, bet labajā rokā — zobenu ienaidniekiem. Paši gruzīni viņu sauc par Māti Gruziju.
Kārums — čurčella
Lai gan Tbilisi tirgu neizdevās izstaigāt, toties vecpilsētas ieliņās tam garām vienaldzīgi nevarējām paiet. Gandrīz katrs ekskursants uz mājām gribēja aizvest gruzīnu nacionālo gardumu čurčellu. Vizuāli tas atgādina desiņu un tiek gatavots no riekstiem un vīnogu sulas. Nezinu, kā iznāktu, ja gatavotu mājās, taču recepti dabūju:
2 litri vīnogu sulas, viens litrs miltu. Sajauc, liek uz lēnas uguns un maisa, līdz masa sabiezē. Noņem no uguns un liek iekšā pēc izvēles uz diega savērtus riekstus. To visu iespiež dziļāk vīnogu sulas masā un tad ceļ ārā, lai apžūst. Gardumu var glabāt pat vairākus mēnešus. Acīmredzot jāpierod arī pie kārumiem, jo mani ģimenes locekļi tos ēda diezgan atturīgi.
Ar dienu par maz
Batumi, ko dēvē arī par Gruzijas otro galvaspilsētu un kurā mīt ap 200 tūkstošiem iedzīvotāju, ir ideāla kūrorta vieta, taču mēs to izbaudījām tikai vienu dienu. Lielākoties laiku pavadījām Batumi botāniskajā dārzā. Lai to apskatītu pilnībā, tajā būtu jāpavada vairākas dienas, jo tā platība ir 112,5 hektāri. Tā vecums jau iegājis otrajā gadu simtenī — dibināts 1912. gadā. No Batumi centra tas izvietots apmēram 10 kilometru attālumā. Batumi dārzs ir sadalīts deviņos sektoros, un tajā ir ap diviem tūkstošiem augu šķirņu no visiem pasaules kontinentiem. Tas, kas pie mums aug puķupodos, tur aug brīvdabā vairāku metru lielumā. Ekskursijā pa dārzu apmeklējām arī tā dibinātāja, krievu ģeogrāfa un botāniķa Andreja Krasnova atdusas vietu, kurš Batumi ieradās jau 1893. gadā.
Neizdevās pārliecināties par brīnumstrūklaku darbībā, vien redzējām to pa autobusa logu. Reizi nedēļā un tikai 15 minūšu no tās plūst īsta čača — tradicionālais gruzīnu alkoholiskais dzēriens. 25 metrus augstā strūklaka izmaksājusi pusmiljonu ASV dolāru, un to finansējusi Batumi pašvaldība.
Gruzīniem pašiem ir arī savs Eifelis, to gan sauc par Alfabēta torni, kas ir Batumi pašā jūras krastā. 130 m augstajā konstrukcijā spirālveidīgi izvietoti visi 33 gruzīnu alfabēta burti, kas spīd tumsā. Sēžot torņa kafejnīcā, paveras skaists skats uz jūru. Tornī ir arī observatorija un TV studija.
Taču pats galvenais, kas man palicis prātā no Gruzijas, ir viņu viesmīlība. Man pat šķiet, pret latviešiem viņiem tā ir dubultā. Ne tāpēc, ka esam no rietumiem, bet gan, ka bijām kopā viņiem visgrūtākajā brīdī. Pēc Gruzijas mēģinājuma pārņemt separātisko reģionu Dienvidosetiju 2008. gadā uzliesmoja gadiem ilgušais konflikts, kas pārvērtās par plaša mēroga kaujām un nemieriem. Vēlāk tika atzīta Dienvidosetijas neatkarība, taču Gruzija to uzskata par Krievijas okupētu reģionu.
***
Leģenda vēsta, ka Dievs Gruziju nolūkojis vecumdienām. Es tik ilgi negaidīšu. Kad būs iespējams, braukšu vēlreiz.
